37 gadus vecā Džolija no savas ģimenes pieredzes ļoti labi zina, kādu postu var nodarīt vēzis: viņas mātei bija gan krūts, gan olnīcu vēzis, kas izdzēsa viņas dzīvību 56 gadu vecumā. Vēl ātrāk mūžībā aizgāja Džolijas vecmāmiņa, ko vēzis nonāvēja 45 gadu vecumā.
Šāda ģimenes vēsture liecina, ka arī Džolijai bija ļoti liels risks saslimt ar krūts vēzi. Viņa veica pārbaudes un atklāja gēna BRCA1 mutācijas, kas nozīmē ļoti lielu vēža veidošanās iespējamību. Džolija no ārstiem uzzināja, ka viņai ir 87 procentu iespējamība saslimt ar krūts vēzi un 50 procentu olnīcu vēža veidošanās iespēja. «Kad to uzzināju, nolēmu rīkoties, lai samazinātu risku. Pieņēmu lēmumu veikt preventīvo krūšu mastektomiju,» laikraksta The New York Times slejās raksta Džolija.
Šāda operācija nozīmē abu krūšu noņemšanu, aizvācot audus, kuros varētu ieperināties krūts vēzis. Pēc tam Džolijai tika veikta krūšu rekonstrukcija ar implantiem, kas nepieciešami, lai saglabātu krūšu formu. Džolija ir ļoti apmierināta ar procedūras iznākumu: krūšu forma ir atjaunota, bet vēža risks tagad ir daudz mazāks. «Iespēja, ka man attīstīsies krūts vēzis sarukusi no 87 līdz mazāk par 5 procentiem. Tagad varu teikt saviem bērniem, ka viņiem nav jābaidās zaudēt mani krūts vēža dēļ,» vēsta Džolija.
«No savām pacientēm vēl nekādu reakciju par Džolijas stāstu neesmu izjutis,» saka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs. «Manā praksē neviena sieviete ar BRCA1 gēna mutāciju, kura ir onkoloģiski vesela, nav par šādu operāciju izšķīrusies. Ir tikai četras pacientes, kuras, jau būdamas slimas ar vienas puses krūts vēzi (un visas viņas bija jaunākas par 40 gadiem), izvēlējās profilaktiski noņemt arī otru krūti.»
Gēnu mutācijas Latvijā sāka noteikt 1997.gadā. Lielākā pieredze šajā ziņā ir RSU Onkoloģijas institūtam, kas darbojas Stradiņa slimnīcā. Irmejs skaidro, ka Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta reģistrā ir apmēram 300 sieviešu ar BRCA1 gēna mutācijām: apmēram 200 krūts vai olnīcu vēža slimnieces un mazāk nekā simts onkoloģiski veselas sievietes. «Daļa ģimenes ārstu un ginekologu zina par Pārmantotā vēža kabinetu un sūta pārbaudīties veselas sievietes, kurām ģimenē asinsradiniecēm bijis krūts vai olnīcu vēzis. Visām šīm sievietēm testus veic par valsts naudu. Bet, ja sieviete pati vēlas pārbaudīties, tas ir maksas pakalpojums, cena aptuveni 70 lati.» Pētījumi, kas bijuši, liecina, ka Latvijā BCRA1 gēna mutācijas varētu būt cēlonis apmēram 5 procentiem krūts vēžu gadījumu.
Kad pasaulē pirms nepilniem 20 gadiem atklāja BRCA1 un BRCA2 gēnu mutācijas, patiešām valdīja uzskats: lai gan esi vesela, bet, ja ir gēnu defekts, jāveic profilaktiskā krūts dziedzeru noņemšanas operācija, lai izvairītos no saslimšanas. Taču, kā apgalvo Onkologijas centra galvenais onkologs Jānis Eglītis, līdz ar izmeklēšanas aparatūras attīstību nostādnes mainās. «Tagad daudzās valstīs tiek proponēts, ka šīm sievietēm tomēr jāveic rūpīga un regulāra krūžu kontrole, nevis profilaktiskās operācijas. Jo, ja vēzis tiešām attīstās (un magnētiskajā rezonansē var konstatēt jau 2–3 milimetrus lielu audzēju), tas principā ir simtprocentīgi izārstējams. Arī uzskats, ka gēnu mutācijas gadījumā vēzis dzīves laikā attīstās līdz pat 90 procentiem sieviešu, mainās. Ārsti vairs nerunā par tik lieliem skaitļiem. Tagad medicīniskajā literatūrā parādās dati, ka tie ir vien 70–75 procenti. Viņi runā par to, ka katra cilvēka dzīvesveids pārmantotā vēža rašanos var gan provocēt, gan arī samazināt. Jo ar analīzēm apstiprināta gēnu mutācija nav vēl simtprocentīga garantija, ka vēzis noteikti attīstīsies.»
Eglītis domā, ka daudz vairāk ir sieviešu, kuru radiniecēm — mātei, māsai, tantei, vecaimātei — ir bijis krūts vai olnīcu vēzis, bet gēnu mutācijas neatrod. Taču arī viņām ģimenes vēsture liek būt uzmanīgām. Īpaši, ja asinsradinieces ar krūts vai olnīcu vēzi saslimušas, būdamas jaunākas par 50 gadiem. Tad viņām krūšu izmeklēšana arī jāsāk agrāk: vispirms 25 gadu vecumā tā varētu būt ultrasonoskopija, pēc tam 35 gadu vecumā arī mamogrāfija. Bet, ja gēna defekts tiešām pārmantots, pierādītas BRCA 1 gēnu mutācijas, tad zelta standarts, kas pieņemts pasaulē, ir magnētiskā rezonanse krūtīm katru gadu jau no 25 gadu vecuma. Ja sievieti tas neapmierina, viņa var veikt profilaktisko operāciju līdzīgi kā Džolija. Jārēķinās, ka Latvijā tā nav iekļauta valsts programmā, līdz ar to krūts dziedzera noņemšanu un rekonstrukcija jāveic par pašas naudu.
Parējām sievietēm, kurām nav ne gēnu mutācijas, ne asinsrados kāds slimojis ar krūts vai olnīcu vēzi, paliek spēkā iepriekšējās ārstu rekomendācijas — vienreiz mēnesī spoguļa priekšā pašpārbaude, vizīte pie ginekologa un krūšu pārbaude ar sonogrāfu vai mamogrāfu. Valstī izsludināta arī krūts dziedzeru skrīninga programma sievietēm no 50 līdz 69 gadiem, vienīgi... nav pozitīvu rezultātu. Programma norit jau ceturto gadu, un sieviešu atsaucība pārāk nemainās. Ap tiem pašiem 30 procentiem vien grozāmies, saka dakteris Eglītis. Lai skrīninga programma būtu efektīva, jābūt vismaz 70 procentu atsaucībai.
Trešā daļa sieviešu ceļu pie onkologa atrod par vēlu, kad audzējs jau ir trešajā un ceturtajā stadijā. Nulles stadija pēc skrīninga rezultātiem atklāta tikai dažos procentos, savukārt valstīs, kur notiek normāls skrīnings ar 70 procentu sieviešu atsaucību, nulles stadija ir 10–15 procenti no visiem atklātajiem vēža gadījumiem. Un tad jau ir pavisam citas izredzes izveseļoties un nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Vairāk par Andželīnas Džolijas veikto operāciju un Latvijas sieviešu iespējām cīnīties pret krūts vēzi lasiet Sestdienā!