Anete bija tajā Latvijas sieviešu basketbola zelta paaudzē, kas 2007.gada Eiropas čempionātā izcīnīja augsto ceturto vietu. Viņa bija kopā ar komandu arī 2009.gadā, kad Eiropas čempionātā Rīgā tika piedzīvota sāpīga neveiksme. Toreiz pusfināls bija viena Kristīnes Kārkliņas precīza metiena attālumā, taču liktenis lēma citādi. Latvija ceturtdaļfinālā zaudēja Krievijai, un tas ievadīja arī "zelta paaudzes" beigu sākumu. Jēkabsone–Žogota aizgāja no izlases un veltīja visu uzmanību klubu karjerai. Divas reizes tika izcīnīta uzvara Eirolīgā, vienu reizi arī WNBA, kas ir spēcīgākā līga pasaulē. Un pa vidu tam visam bija arī melnākais posms sportistes karjerā — smaga trauma, kas liedza savā līmenī spēlēt gandrīz divus gadus. Tagad Jēkabsone–Žogota ir atpakaļ un kopā ar izlasi cīnīsies par medaļām Eiropas čempionātā, kas sāksies jau 11.jūnijā.
Fragments no intervijas:
Latvijas izlasē esi atgriezusies pēc sešu gadu pārtraukuma. Kas šajā laikā ir mainījies tavās izjūtās?
Ir nākusi klāt pieredze. Bet visvairāk, protams, ir mainījusies pati komanda. Tajā ir daudz jaunu meiteņu, ar kurām nekad neesmu kopā spēlējusi. Es neteiktu, ka tā bija problēma, taču man nācās ieiet komandā, iepazīt meitenes, iemācīties sajust viņas laukumā.
Vai nenožēlo to, ka tik ilgi nespēlēji izlasē?
Es nezinu (domā). Forši, ka izlases spēles ir uzreiz pēc sezonas, nevis kā vīriešiem, kuriem Eiropas čempionāts būs septembrī. Tad es nezinu, vai spēlētu. Bet tagad — pēc sezonas pievēršos izlasei, un pēc 26 dienām viss būs beidzies. Cerams, ka ar pozitīvām emocijām.
Vai jūties sevi basketbolistes karjerā piepildījusi un realizējusi?
Nē, vēl ne! Es ceru, ka man vēl daudz kas ir dots. Gribu kaut ko sasniegt tieši kopā ar izlasi. Pirmām kārtām labi nostartēt šajā Eiropas čempionātā, vēlreiz aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm vai arī pirmo reizi uz pasaules čempionātu. Ir vēl daudzas lietas ar izlasi, ko varu realizēt. Ja tas viss piepildīsies, tad uz šo jautājumu atbildēšu ar "jā".
Vai, objektīvi skatoties, Latvija kādā lielā turnīrā var tikt pie medaļām?
Domāju, ka tas ir reāli. Mums ir ļoti laba komanda, jaunās meitenes ir tiešām labas. Arī pēdējos turnīros esam parādījušas, ka esam spēcīgas. Daudzas komandas mūs nenovērtēs, domājot, ka mums ir pārāk daudz jaunu meiteņu. Bet jaunās ir ar riktīgu krampi.
Kur spēlēsi nākamsezon?
Krievijā, Kurskas Dinamo. Gribam tikt vismaz Krievijas līgas finālā un iekļūt Eirolīgas četriniekā.
Krievijā tik daudz esi spēlējusi lielo algu dēļ?
Nauda Krievijā ir lielāka nekā citur, arī tuvāk mājām, un es zinu valodu. Tāpat patīk, ka Krievijas veikalos var nopirkt Latvijas šprotes un šokolādi. Es tur vienkārši jūtos tuvāk mājām.
Kā ikdienā, esot tur uz vietas, izskatās politiskie procesi?
Kad sākās Ukrainas notikumi, centos norobežoties un nelīst tajā iekšā. Krieviem uz to visu ir savs skatījums, mums ir savs. Esmu mēģinājusi ne ar vienu par šādām lietām nekonfliktēt. Tāpat neviens nav mēģinājis šādas sarunas uzsākt ar mani. Krievu meitenes ir saprotošas, es domāju, ka viņas zina manus uzskatus, un tāpēc mēs vienkārši par to nerunājam. Lai gan, protams, viņas ir par savu prezidentu un savu valsti. Viņām liekas, ka tas, kas tur notiek, ir pareizi un visi tagad ir pret viņiem. To gan es izjutu. Bet savu skatījumu nekad neesmu paudusi.
Cik ilgi vispār vēl domā spēlēt?
Nezinu. Ar vīru esam domājuši par ģimenes pieaugumu, bet es jūtos tā, ka vēl varu spēlēt. Protams, arī man uznāk brīži, kad vairs negribu basketbolu. Tad mēnesi pasēžu un prātoju: ko es bez basketbola darīšu? Sports ir mana dzīve, un domāju, ka būs visu laiku.
Ģimenes pieaugumu plānojat tikai pēc tavas karjeras beigām?
Tā sanāk. Pirms sešiem gadiem bija plāns, ka varētu to izdarīt un atkal atgriezties basketbolā, bet tagad jau vairs ne. Gadi tomēr iet, un nebūtu loģiski dzemdēt bērnu, izlaist sezonu, tad atkal atgriezties. Man uz to laiku jau būs jādomā, kā beigt karjeru.
Vai jūti, ka fiziski kaut kas ir mainījies, ja salīdzina ar to, kā bija agrāk?
Jā. Ir mainījies tas, ka man ilgāk jāiesildās. Agrāk varēju atnākt uz treniņu un citreiz pat bez iesildīšanās sākt skriet. Tagad man vajag vismaz divdesmit minūtes, lai organisms iesiltu. Šajā gadā sajutu, ka vairs nevaru tāpat kā jaunās. Domāju, ka zudis arī ātrums. Tāpēc gribu aiziet, kad esmu augstākajā līmenī, nevis spēlēju otrajā līgā. Man gribas aiziet smuki.
Mājās esi reti. No malas vari vieglāk novērtēt, vai Rīga paliek tāda pati vai arī mainās?
Es mīlu Rīgu! Taču nejūtu, ka Rīga ļoti mainītos. Tik daudz prom esot, tu iemācies novērtēt Latviju. Vienmēr, kad, atgriežoties mājās, lidmašīna izlido no mākoņiem un ieraugu Latvijas zemi, man aizsitas elpa un pie sevis dziedu dziesmu: "Mājas, mājas, mana tēva mājas..."
Visu interviju ar Aneti Jēkabsoni–Žogotu lasiet žurnāla Sestdiena 5.jūnija numurā!