Arī bagātām valstīm jādomā, kā atbrīvoties no parādu nastas

Neviens politiķis neuzdrošinās kaunināt iedzīvotājus par dzīvošanu uz parāda un vēl nenopelnīto līdzekļu tērēšanu, jo piemēru ierindas pilsoņiem rāda pati valsts: ne velti valsts budžeta pieņemšanas laikā vērojami strīdi par optimālo budžeta deficīta līmeni, nevis iespējamo pārpalikumu un uzkrājumu veidošanu nebaltām dienām.Šonedēļ visas pasaules uzmanība bija pievērsta ASV, kur strupceļā bija nonākušas sarunas par pieļaujamā parādu sliekšņa palielināšanu. ASV valdības parādi jau sasnieguši 16,7 triljonus dolāru jeb vairāk nekā 50 000 dolāru uz katru amerikāni, bet ASV parlamentam bija jāatbalsta turpmāka parādu sliekšņa palielināšana, lai valdība varētu segt savus ikdienas izdevumus. Pēdējos gados parādu pieauguma temps bijis sevišķi straujš. "Lai uzkrātu triljons dolāru lielus parādus, mūsu valstij bija nepieciešams 204 gadus ilgs laika posms. Tagad mēs to paveicam divu vai trīs gadu laikā," atzinis ASV parlamenta deputāts Džims Kūpers.Milzu parādi nebūt nav tikai amerikāņu problēma; ievērojama parādu nasta ir raksturīga vairākumam attīstīto pasaules valstu. Piemēram, Japānas valsts parāds šogad pārsniedza kvadriljonu (1000 triljonu) Japānas jenu jeb 10,5 triljonus ASV dolāru. Saskaņā ar ING bankas aprēķiniem pasaules kopējais parādu apjoms ir vairāk nekā 223 triljoni ASV dolāru. Tā ir summa, kas vairāk nekā trīs reizes pārsniedz visas pasaules kopproduktu (visu gada laikā saražoto preču un pakalpojumu vērtību). Parādu jūgā visvairāk iegrimušas tieši turīgās valstis: jaunattīstības zemēs kopējais parāds ir vidēji 12 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju, taču attīstītās valstis pamanījušās uzkrāt parādus, kas pārsniedz 170 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju.Ekonomisti secina, ka vairākums turīgo valstu jau sen nedzīvo atbilstoši saviem līdzekļiem. Parādi ar katru dienu kļūst arvien lielāki, bet demokrātisko valstu politiķi baidās pieņemt nepopulārus lēmumus, kas liktu samazināt izdevumus. Ilgi tas vairs nevarēs turpināties, jo parādu nasta agri vai vēlu nopietni apgrūtinās ekonomikas attīstību. Saskaņā ar ietekmīgu ASV ekonomistu aprēķiniem ekonomikas izaugsme var kļūt ievērojami lēnāka, ja valsts parādu nasta pārsniedz 90% no iekšzemes kopprodukta.Lai neapdraudētu kopīgās eiro valūtas stabilitāti, ES valstis jau pirms 20 gadiem vienojās par tā sauktajiem Māstrihtas kritērijiem. Viens no tiem paredz, ka valdības parādi nedrīkst pārsniegt 60% no iekšzemes kopprodukta. Taču labos nodomus nav izdevies īstenot dzīvē, jo vairākums ES valstu ignorē šo prasību. ES valstīs kopējais parādu līmenis ir ap 86% no iekšzemes kopprodukta; eirozonas valstīs tas ir 92%. Uz kopējā fona ar milzīgu parādu nastu izceļas tieši Eiropas dienvidu zemes: Grieķija (160%), Itālija (130%) un Portugāle (127%). Lielus parādus uzkrājusi arī Īrija (125%). Pat šķietami taupīgā un apzinīgā Vācija nav spējusi ievērot Māstrihtas kritērijus, jo valsts parādu apjoms pārsniedz 80% no iekšzemes kopprodukta.Latvija šajā ziņā bijusi apzinīgāka, jo mūsu valsts parāds ir vairāk nekā seši miljardi latu, kas nepārsniedz 40% no kopprodukta. Līdzīgi rādītāji ir arī Lietuvai, bet kā paraugskolēns uz visas Eiropas fona izceļas Igaunija, kur valsts parādi ir tikai 10% no kopprodukta (zemākais līmenis visā Eiropas Savienībā). Par to igauņi var pateikties savas valdības tālredzībai, jo "trekno gadu" laikā veidoja uzkrājumus, nevis steidzās notērēt visu valsts kasē ieplūdušo naudu.Pēc kritiķu domām, liela daļa mūsdienu ekonomikas ir balstīta uz milzīgu finanšu piramīdu, kas tiek uzturēta ar aizvien jauniem aizņēmumiem. Ekonomikas vēsture liecina, ka šādas piramīdas agri vai vēlu piedzīvo ļoti sāpīgu krahu. Lai to novērstu, ekonomisti aicina valstu valdības izlauzties no parādu spirāles un sākt dzīvot atbilstoši saviem ieņēmumiem. Lai to paveiktu, nāksies vai nu palielināt valdības ienākumus (ar lielākiem nodokļiem), vai arī samazināt izdevumus. Lieki teikt, ka ne viens, ne otrs ceļš nebūs populārs vēlētāju vidū.Eiropā, kas saskārusies ar sabiedrības novecošanu, vairākums valstu ir spiestas domāt, kā paplašināt darbaspēka rindas, lai varētu iekasēt vairāk nodokļu un nodrošinātu pensiju sistēmas uzturēšanu. Viens no risinājumiem būtu jauns imigrantu vilnis no citiem pasaules reģioniem, bet eiropieši par šādu scenāriju nebūs sajūsmā. Alternatīvs paņēmiens ir pensionēšanās vecuma palielināšana, lai strādājošie ilgāk paliktu darba tirgū un vēlāk sāktu tērēt pensijas fondu līdzekļus. Paredzams, ka Eiropas valstīs pensionēšanās vecums pakāpeniski tuvosies 70 gadu robežai, piemēram, Vācija jau nolēmusi to paaugstināt no 65 līdz 67 gadiem. Arī tas ir gana nepopulārs solis. Kā liecina nesen laikrakstā Welt am Sonntag publicētā aptauja, tikai 7% vāciešu gribētu strādāt līdz 67 gadu vecumam. Lielākā daļa gribētu aiziet pensijā jau pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas.Visu rakstu par pasaules parādu krīzi un tās cēloņiem lasiet Sestdienā!