No kontrabandas līdz kuģu būvei

Aprīļa sākums Latvijā bija tik pavasarīgi silts, ka varēja justies gandrīz kā dienvidos. Līdz ar dabu atplauka cilvēki, un žēl bija pamest to visu, lai dotos sen apsolītā braucienā uz Igaunijas ziemeļiem, Palmses pagastu, kas atrodas 1971. gada vasarā dibinātajā Lahemā Nacionālajā parkā. Jau pirmajā mirklī šī vieta sagādāja pārsteigumu, kas mainīja iepriekš izveidojušos uzskatu par skarbajiem Igaunijas ziemeļiem un salto jūras krastu. Kaut arī šur tur mežā un pagalmos ēnas pusē vēl kusa pērnais sniegs, stārķi jau bija ērti novietojušies savās ligzdās un dzelteni taureņi un kamenes lidinājās starp izplaukušajiem pūpoliem, sniegpulksteņiem un vizbulītēm.

Šis brauciens mums bija, tā teikt, ar misiju – pastāstīt par savu darbu un Latviju. Palmses muižas agrākajā spirta brūzī jau vairāk nekā divdesmit gadu darbojas viesnīca, un klusajā ziemas sezonā reizi mēnesī piektdienās te notiek tā dēvētie kamīnu vakari, kas pulcina kopā vietējo ciemu iedzīvotājus. Galvaspilsētas ļaudis atved looduse omnibuss, dabas autobuss, kas piedāvā lētas ekskursijas un braucienus pa Igauniju un uz dažādiem kultūras notikumiem kaimiņvalstīs – kā dzirdējām, pabūts arī Rīgas operā.
 

Muižas un kapsēta

Pati Palmses muiža, ko apsaimnieko fonds Virumā muzeji, šķiet, vēl gulēja ziemas miegā, tāpēc to varējām apskatīt vienīgi no ārpuses – toties bez maksas. Sezonā ar muižu un teritoriju var iepazīties, iegādājoties biļeti, kas maksā deviņus eiro arī tad, ja gribas pastaigāt vienīgi pa plašo, tiesa, nedaudz aizlaisto parku. Ēku komplekss, nenoliedzami, ir skaists un tiek uzskatīts par Igaunijā vispilnīgāk restaurēto. Līdzīgi mūsu Rundāles pilij te atjaunošanas darbus sāka jau padomju varas gados – toreiz par to rūpējās Lahemā Nacionālais parks. Mūsdienās redzamā galvenā ēka būvēta XVIII gadsimta beigās, savukārt pirmā muiža kā cisterciešu klostera īpašums tapusi jau viduslaikos. Kopš 1676. gada muiža ar visiem dzimtļaudīm (līdz dzimtbūšanas beigām 1816. gadā) piederēja arī Latvijā pazīstamās baltvācu muižnieku fon der Pālenu dzimtas atzaram. 1919. gadā Igaunijā sāka īstenot radikālu zemes reformu, un Pāleni savu īpašumu pazaudēja. Par zemes reformu Palmses muižā atgādina 1933. gadā uzslietais piemiņas akmens. Viens no pēdējiem Palmses muižas īpašniekiem Aleksandrs fon der Pālens bija Tallinas–Pēterburgas dzelzceļa ierosinātājs un īstenotājs. Toreiz viss notika ļoti ātri, no idejas (1863. gadā) līdz apstiprināšanai – tātad birokrātijai un plānošanai – pagāja pieci gadi, un divus gadus vēlāk pa šo dzelzceļu jau brauca vilcieni.

Aleksandrs fon der Pālens un citi šīs dzimtas locekļi atdusas Ilumē kapos sešus kilometrus no muižas. Tur Pāleni savulaik uzbūvējuši skaistu kapliču, kas kalpo arī kā palīgbaznīca. Pirms ieejas kapsētā stāv piemineklis astoņiem par Igaunijas brīvību kritušajiem (1918–1920) Ilumē draudzes dēliem. Tāpat kā daudzās Latvijas vietās arī šis piemineklis tika nopostīts pēc II pasaules kara, un tāpat kā pie mums tas izrakts no zemes un atkal uzstādīts savā vietā. Tomēr ir kaut kas tāds, kas atšķiras no mūsu lauku kapsētām. Pieminekļa abās pusēs zemē iemūrētas plāksnes, kurās iegravēti vēl citu dramatisko laiku upuru vārdi: I pasaules karā kritušie (40 cilvēku), 1918. gadā noslepkavotie (deviņi cilvēki), 1941.–1945. gadā kritušie (22 cilvēki), 1941.–1956. gadā bojā gājušie (21 cilvēks), 1941.–1945. gadā Igaunijā noslepkavotie ciema iedzīvotāji (10 cilvēku), 1941.–1949. gadā izsūtītie (30 cilvēku). Te atrodami visu nelaikā aizgājušo cieminieku vārdi vienuviet, neraugoties uz to, kuru pusi viņi balstījuši vai kurā pusē karojuši. Nezinu, vai Latvijā ir kāds lauku ciems vai pilsēta, kurā būtu tik precīzi uzskaitīti visi upuri – daudzi mūsējo vārdi pazuduši nebūtībā. Tāpat pie mums grūti atrast arī kādu lauku sētu, kurā dzimta bez pārtraukuma dzīvojusi kopš XVII gadsimta, kā tas ir vairākos Igaunijas piekrastes ciemos. Tas liecina par to, ka Latvijas teritorijai pāri gājušie kari bijuši vēl nežēlīgāki ar vēl dramatiskākām sekām, nekā to nācies piedzīvot igauņiem savas valsts ziemeļos.

Kaimiņi pieskata

Ziemeļigaunija ilgāk nekā pārējā tagadējās Igaunijas teritorija bija pakļauta Zviedrijai, un tas nozīmē, ka "vecie labie zviedru laiki" ar saviem likumiem ilgstošāk ietekmējuši iedzīvotāju ikdienu un varbūt arī domāšanu. Turpretim Dienvidigaunijā dzīve pat līdz neatkarības pasludināšanai 1918. gadā ritēja tāpat kā Vidzemē. Tiesa, atšķirībā no Latvijas I pasaules karš Igauniju tikpat kā neskāra.

Igauņu literārā valoda savulaik radās uz Ziemeļigaunijas dialekta pamata, un starp ziemeļigauņu un dienvidigauņu dialektiem ir tikpat liela atšķirība kā starp latviešu literāro valodu un Latgalē lietoto. Par igauņu rakstītās valodas tēvu uzskata baltvācu mācītāju, igauņu valodas pētnieku un reformatoru Eduardu Ahrensu (1803–1863), kuru godinot 2017. gada vasarā Kūsalu mācītājmuižas priekšā atklāja pieminekli. Līdzekļus šim nolūkam saziedoja igauņu tauta.
Lahemā dabas parkā var daudzko apskatīt. Bez Palmses muižas ir vēl divas citas, kas mūsdienās nonākušas privātīpašnieku rokās un ir skaisti atjaunotas. Vihulas muižas komplekss atrodas četrus kilometrus no Baltijas jūras Somu līča krasta. Rūpīgi renovēto ēku ansamblis no attāluma atgādina dabas ieskautu nelielu ciemu. Te darbojas gan viesnīca un telpas konferencēm, gan restorāns, gan eko spa. Bijušajās dzirnavās ierīkots dzirnavu muzejs, bet kādreizējā spirta brūzī – spirta muzejs. Kopš 1810. gada muižas īpašnieki bijuši fon Šūbertu dzimtas pārstāvji (šai dzimtai piederējusi arī Spāres muiža Talsu novadā).

Turpat netālu Haljalas pagastā ir arī skaistā Sagadi muiža, kuras pēdējie baltvācu īpašnieki bija fon Foku dzimta. Pašlaik tur atrodas Igaunijas valsts mežu apsaimniekošanas centrs, kurā iekārtots gan mežu muzejs, gan viesnīca, restorāns un dabas skola.

Šīs trīs skaistās muižas un to apkārtne ir tikai daļa no tā, ko vietējiem iedzīvotājiem un atbraucējiem piedāvā Lahemā Nacionālais parks. Tā darbība ir sazarojusies un ļoti daudzpusīga. Latviski vārdu "Lahemā" var tulkot kā līču zeme. Savukārt Sāremā ir salu zeme, un tās vislielākās salas latviskais nosaukums – Sāmsala – acīmredzot radies tādējādi, ka kādreiz to apdzīvojuši somi vai sāmi. Lahemā Nacionālā parka teritorijā, kas padomju okupācijas laikā iekļāvās pierobežas, līdz ar to aizliegtajā zonā, var iepazīties gan ar neskartu dabu, gan saudzējamām vietām, veciem mežiem un purviem, kam cauri un pāri ved dabas takas. Mazajās upītēs ir romantiski ūdenskritumi, un viens no parka uzdevumiem ir saglabāt un iepazīstināt ar seno igauņu sadzīves kultūru, apbūvi un pēc iespējas arī dzīvesveidu. Katrā ziņā, apbraukājot ciemus, tie atstāj ļoti možu un vitālu iespaidu. Mums stāstīja, ka ļaudis savas mājvietas nepametot, daudzi braucot uz darbu Tallinā. Sadarbība starp ciemu iedzīvotājiem ir aktīva, lielu daļu darāmā paveic kopā, talku veidā. Par cilvēku solidaritāti vēsta arī uzraksti, ka vietējie uzrauga, vai kāds svešinieks neapdraud kaimiņus un to īpašumu.

Tāpat kā citur Igaunijā, arī te no vienas apdzīvotas vietas uz otru, cauri laukiem un mežiem ved gludi, asfaltēti ceļi, un daudzviet ir kilometriem gari velosipēdu celiņi, kas savieno ciemus un pilsētas. Igauņi brīnās, kāpēc Latvijas ceļi ir tik slikti. Mēs uz šo jautājumu nemākam atbildēt. Mums stāstīja, ka igauņi savus ceļus un arī velosipēdu celiņus esot uzbūvējuši par Eiropas Savienības līdzekļiem. Vai mūsu valstij būtu gājusi secen daļa ceļiem domātās ES finansiālās palīdzības?