Pulksteņlaiku neskaitīt: Orhneju arhipelāgs Skotijas ziemeļos

Tomēr no sākuma pulksteni vajag, jo ir laikā jāiekāpj lidmašīnā Rīga–Aberdīna, tiešajā, tikai divarpus stundu ilgajā reisā, kas ved pa globusu uz augšu – uz ziemeļiem. Lai arī tas izklausās paskarbi, dabā salu klimats ir krietni maigāks nekā mūsējais. Šajā maršrutā ziemeļi rāda savu pieglaudīgo, skaisto dabu, kurā zaļums ir tik košs, it kā aitas ar savām sīkajām mēlītēm katru zāles stiebriņu būtu nolakojušas… Skarbums, skurbinoši daiļš, ir pa ceļam. Jo, lai nokļūtu salās, vispirms ir jāsasniedz Skotijas galējais ziemeļu punkts – Skrapstera, kur jāsēžas kuģī un jāšķeļ viļņi. Šoreiz tie ir līgani, bet dabai te ir visi ieroči, lai būtu arī citādi.

Zem viena apmetņa

Vispirms ir ainavu terapija. Ceļš no Aberdīnas uz Avemoru ved cauri Kērngorma Nacionālajam parkam, kas dāsni izrāda dabas pašsaprotamo harmoniju. Te viss ir skaists – ceļu izliektās līnijas, lēzeno pauguru un augstāko kalnu saspēle, pamatīgie koki un kalnu upītes, debesis ar mākoņu izrādīšanos un vējā viļņojošās pļavu segas. Pat nedaudzie ciematiņi vai pilis iznirst neuzbāzīgi, iekļaujoties, ne uzbrūkot. Aiz loga ir Skotijas idille, kura traucas garām kā glāsmains apmetnis uz Zemes miesas.

Tieši apmetnis līdz ar kiltiem un dūdām ir kļuvis par Skotijas atpazīstamības zīmi. Rūtainie bruncīši jeb kilti stāsta par spēcīgajām klanu tradīcijām, kas joprojām vieno pat miljoniem ļaužu, bet apmetni slavenu ir padarījis viens vienīgs varonis – Šerloks Holmss. Turklāt tas nav anonīms, bet gan tieši Invernesas apmetnis, mitrumizturīgs mētelis bez piedurknēm. Redzot kalnus aiz loga, zinot nokrišņu daudzumu un iztēlojoties vēja brāzmu nerimtību, tā lietderība nerada šaubas. Ietinies un stāvi kalna galā! Bet mūsu ceļš ved uz salām, traucam tik uz priekšu, kalniešu galvaspilsētā Invernesā atstājot vien treknu ķeksi – atgriezties, noteikti atgriezties… Te gaisā, arhitektūrā, cilvēkos jaušams lepnums, sajūtama stabilitāte un saprātīga attīstība. Ne velti tā izsenis ir bijusi klanu vadoņu pilsēta un tikšanās vieta, kur kopā sanāca visi – dižciltīgie un brutālie, Skotijas neatkarības patrioti un šaubīgie, visi, kas noteica un kaldināja vēsturi. Skotijas valdnieks ir bijis ne tikai visu Britu salu, bet arī Francijas karalis, un, lai arī kopš Stjuartu dinastijas sakāves 18. gadsimta sākumā neatkarība ir zaudēta, patriotisms un degsme ir palikusi skotu gēnos – dvēselē, stājā un kultūras identitātē. Britiem Skotija ilgi bija kā dadzis acī, pārāk jau nu izcēlās, lai paliktu brīva, – pakļaut spēcīgos vienmēr ir bijis lielāks izaicinājums nekā niekoties ar tāpat padevīgajiem... Tomēr 2014. gada referendumā Skotijas iedzīvotāji ar minimālu pārsvaru nobalsojuši pret neatkarības atjaunošanu un palikuši Lielbritānijas sastāvā – acīmredzot kopīgajā katlā ir arī savi labumi. Simboliski, ka zem Lielbritānijas karaļnama kronēšanas vietas joprojām tiek turēts akmens, kas kā trofeja atvests no Skotijas, – enerģētiski uzlādēts un maģisks. Bet, kur kontinents, tur arī salas – zem viena apmetņa. Lielbritānijā.

Invernesa man paspēj iepatikties, un es neesmu vienīgā. Svaigāku gaisu un stabilākus dzīves pamatus te meklē arī cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi no lielākām pilsētām. 

Lai arī Skotijā aitu ir daudzkārt vairāk nekā cilvēku, Invernesa ir viena no visstraujāk augošajām pilsētām Eiropā. 2017. gadā te dzīvoja sešdesmit viens tūkstotis cilvēku, bet 2019. gadā jau sešdesmit seši. Arī Skotijas Kultūras mantojuma institūts no Edinburgas ir pārcēlies uz Invernesu, tuvāk saknēm, kur zem viena apmetņa sadzīvo seno kalniešu tradīcijas un gadsimti ar Kristus vēsti. Invernesā ir baznīca pie baznīcas, visas senas un svētdienas rītā pieklājīgi apmeklētas. Arī dievkalpojumi sākas tādā kā brīvsolī – "apaļie" pulksteņa laiki nav cieņā.

Baznīcas caur salām

Pat nelielā pastaigā acis ik uz stūra saskata Kolumbas vārdu, kam ar Amerikas atklājēju nav nekā kopīga. Te ir ielas, viesnīcas, skvēri, baznīcas un kafejnīcas, kas godā Svēto Kolumbu – pirmo misionāru Britānijā. Viņš 563. gadā ieradās no Īrijas un apmetās Jonas salā Skotijas rietumu piekrastē. Kopā ar divpadsmit domubiedriem viņš nodibināja klosteri, kam bija lemts kļūt par vadošo kristietības izplatības, kultūras un literatūras centru ziemeļu Skotijā. "Tā laika baznīca bija vienota un nepiederēja konkrētai konfesijai. Tās vienīgais mērķis bija evaņģēlija izplatīšana, ļaudis raksturoja mīlestība uz rakstiem, svēta dzīve, dziļa pietāte pret Dieva radīto dabu un līdzcilvēkiem. Šis laiks ķeltu vēsturē raksturojams kā "zelta laikmets",» lasu kādā no avotiem, "šis Dieva svētītais vēstures posms noslēdzās astoņsimtajos gados līdz ar vikingu sirotāju iebrukumu Britu salās." Tātad – pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem...

Svētais Kolumba nenoliedzami joprojām ir godāts vīrs Skotijā, kuru piemin arī saistībā ar Lohnesas ezera briesmoni. Kolumba esot redzējis bēres, kurās apglabā kādu vīru. Vietējie apgalvojuši, ka šis cilvēks peldējis Nesas upē, kas iztek no Lohnesas ezera, kad to zem ūdens parāvis kāds "ūdens briesmonis". Kolumba esot vēlējies pārbaudīt vīru teikto, tāpēc sūtījis kādu mūku peldēt pāri upei. Briesmonis drīz vien parādījies, un Svētais Kolumba pret to vērsis krustu un lūgšanu, tādējādi izglābjot vīru un aizraidot briesmoni dziļākos ūdeņos…

Jā, Nesija un vienradži ir kļuvuši par acīmredzamākajiem Skotijas tūrisma industrijas ekspluatētajiem upuriem, taču ne jau tas spētu traucēt Svētā Kolumbas mūža mieru. Tam ir daudz nopietnāki iemesli – pirmo misionāru atnestā ticība kopš "zelta laikmeta" savu seju ir ļoti mainījusi. Skotijas baznīca jau piecdesmit gadu atļauj ordinēt sievietes, šobrīd tiek pieļautas gan viendzimuma laulības, gan geju atrašanās priesteru amatā. Senie mūri to visu pacieš, bet sabiedrības izturības limits vēl nav pārbaudīts. Tam vajadzīgs laiks, taču ne tas, kas pulkstenī… Arī mūsu "pulksteņlaiks" kalniešu galvaspilsētā sāk beigties, laiks tālāk uz ziemeļiem un salām.

Pēdējā brīdī labdarības bodītē vēl ieraugu viršu spilgtuma apmetni. Tā krāsa ir burvīga, visu violeto toņu dabiska mija, materiāls arīdzan patīkams taustei un augumam, taču tam izrādās tikai viens caurums rokai. "Lai var sunīti pavadāt," skaidro pārdevējs. Praktiski bez gala un pat aristokrātiski, tomēr es jūtos savažota. Nē, man vajag vairāk brīvības, saprotu, vicinoties ar vienu roku, un apmetni atstāju kādam izturētākam pircējam.