"Lai gan pagājuši jau desmit gadi, visu notikušo atceros līdz pat niansēm," stāsta Dubina. Viņas meita Kira tolaik studēja vienā no Maskavas augstskolām, un sagadījās tā, ka darba darīšanās uz Krievijas galvaspilsētu bija devusies gan Margarita, gan viņas dēls Aleksandrs Zeļcermans. 23.oktobrī visiem bija brīvs vakars, tādēļ ģimene nolēma izbaudīt Maskavas kultūras dzīvi un apmeklēt kādu izrādi. Izvēle krita uz mūziklu Nord–Ost.
Teātra apmeklējums plānoto dažu stundu vietā ievilkās uz vairāk nekā divām diennaktīm, jo izrādes laikā uz skatuves parādījās bruņoti kaujinieki un paziņoja, ka skatītāji ir saņemti gūstā. Čečeni draudēja uzspridzināt ēku un pieprasīja, lai Krievija izved savu karaspēku no Čečenijas. Kamēr turpinājās sarunas ar teroristiem, gūstekņi divas dienas un trīs naktis pavadīja neziņā, vai viņiem kādreiz būs iespēja izkļūt no teātra. Dubina gan ticēja, ka viss beigsies laimīgi. "Ticēju, ka specvienības mūs izglābs. Skatījos griestos un gaidīju, kad viņi parādīsies." Gaidīto glābēju vietā 26.oktobra agrā rīta stundā ap pulksten pieciem vispirms parādījās gāze, ar ko Krievijas specdienesti plānoja iemidzināt gan teroristus, gan ķīlniekus. Šis plāns nostrādāja tikai daļēji: specvienībām izdevās nogalināt visus teroristus, taču iemidzinošā gāze nonāvēja arī vismaz 130 ķīlnieku.
Aculiecinieki vēsta, ka palīdzības sniegšana bija ļoti haotiska. Cietušos iznesa no teātra ēkas un noguldīja zemē, bet oktobra beigās gaisa temperatūra bija tikai pāris grādu virs nulles. Daudzi cietušie gāja bojā, jo tika noguldīti uz muguras, tādēļ aizrijās ar vēmekļiem vai arī mēle aizsprostoja elpceļus. Ārsti nezināja, kā palīdzēt cietušajiem, jo varas iestādes atteicās izpaust iemidzinošās gāzes sastāvu. Tas joprojām ir valsts noslēpums, lai gan neoficiāli zināms, ka izmantots viens no fentanila paveidiem.
Daudzi cietušie un upuru tuvinieki ir saniknoti, ka izmeklēšana par Nord–Ost traģēdijas apstākļiem beigusies bez ticamiem rezultātiem un neviena amatpersona nav stājusies tiesas priekšā par nolaidību, kas prasīja tik daudz dzīvību. Liela daļa dokumentu ir iznīcināta, tādēļ nav skaidri zināms, kas pieņēma lēmumu izmantot iemidzinošo gāzi un vai lēmuma pieņēmēji apzinājās iespējamās sekas. Necerot sagaidīt godīgu izmeklēšanu no Krievijas varas iestādēm, vairāki desmiti cietušo un upuru tuvinieku vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ar lūgumu izvērtēt Krievijas rīcību. Strasbūras tiesas spriedums tika pasludināts pirms nepilna gada: ECT atzina, ka Krievijas varas iestādēm bija tiesības izmantot iemidzinošo gāzi, tomēr glābšanas operācija bija slikti izplānota. ECT uzsvēra, ka lēmums par operācijas sākšanu netika pieņemts spontāni, tādēļ varas iestādes varēja rūpīgāk sagatavoties cietušo evakuācijai.
Margarita Dubina un Aleksandrs Zeļcermans stāsta, ka nav centušies iztiesāt naudu no Krievijas. Viņi spriež, ka par pārdzīvoto nav jēgas apvainoties ne uz čečeniem, ne Krievijas valdību. "Tā bija Krievijas iekšējā lieta, mums kā Latvijas iedzīvotājiem ar to nebija nekāda sakara," uzskata Zeļcermans. Nord–Ost notikumu laikā Margarita un Aleksandrs bija nepilsoņi, bet vēlāk nokārtoja naturalizācijas eksāmenus un ieguva Latvijas pilsonību. Tagad arī uz Maskavu sanāk aizbraukt daudz retāk, jo Latvijas pilsoņiem vajadzīga Krievijas vīza. Maskavā dzīvo Aleksandra māsa Kira. Pēc studijām palikusi Maskavā, jo tur esot lielākas karjeras izaugsmes iespējas un labāka alga.
Margarita un Aleksandrs pašlaik strādā Rīgas privātskolā INNOVA, kur mācās ap 70 skolēnu. Zeļcermanu vārds savulaik izskanējis saistībā ar protestiem pret 2004.gada krievu skolu reformu, kad 1.septembrī Aleksandrs uzstājās mītiņā pie Uzvaras pieminekļa, savu ķīlnieka pieredzi salīdzinot ar Latvijā vērojamo "ņirgāšanos" par krievu skolu audzēkņiem. "Mēs šo reformu uzskatījām par nepārdomātu soli. Taču savā skolā mēs nodarbojamies ar izglītības jautājumiem, nevis politiku," tagad stāsta Aleksandrs. Dubina piebilst, ka viņas skolēniem nav problēmu ar valsts valodas lietošanu.
Vairāk par Nord–Ost traģēdijas sekām un cietušo domām lasiet Sestdienā!