Pirms četriem gadiem Vankūverā skeletona sacensībās Martinam Dukuram līdz olimpiskā čempiona titulam pietrūka tikai 0,07 sekundes, bet brālis Tomass palika 4.vietā, tūlīt aiz goda pjedestāla. Prieks par labo sniegumu mijās ar vilšanos, ka varēja būt vēl labāk. Tiesa gan, Dukuru karjerā bijuši arī grūtāki brīži; piemēram, gadu pirms Vankūveras viņi nopietni apsvēra, vai ir jēga turpināt nodarboties ar šo sporta veidu, kurā izliets tik daudz sviedru un iztērēts tik daudz naudas. Par laimi, Dukuri nepadevās, nolēma strādāt vēl cītīgāk, un panākumi neizpalika. Tagad uz Sočiem viņi devušies favorītu statusā un cer tikt pie augstākā kaluma godalgām.
Kad pēc neatkarības atjaunošanas 1992.gadā Albērvilā mūsu olimpiskās delegācijas priekšgalā ar Latvijas karogu rokās soļoja bobslejists Jānis Ķipurs, līdzjutēju cerību skatieni vispirms slīdēja pār bobslejistu un kamaniņu braucēju rindām. Padomju laikā divos renes sporta veidos jau bija izcīnītas olimpiskās medaļas, par trešo, skeletonu, toreiz zināja tikai retais. Lielā mērā tāpēc, ka olimpiskajā saimē skeletons atgriezās tikai 2002.gadā.
Toreiz olimpiādē debitēja Tomass Dukurs, kurš Soltleiksitijā izcīnīja pieticīgo 21.vietu. Arī pēc četriem gadiem Turīnā olimpisko spēļu trasē Latviju varēja pārstāvēt tikai viens skeletonists, un šo iespēju izmantoja jaunākais brālis Martins Dukurs, ieņemot cienījamo 7.vietu. Tas bija atzīstams panākums, taču vēl neradīja ticību galvu reibinošiem panākumiem nākotnē, jo pirms tam Pasaules kausa izcīņas sacensībās Martinam augstākās bija divas 10.vietas. Par lūzuma punktu straujai augšpejai kalpoja pieticīgais sniegums 2009.gada pasaules čempionātā tālajā Leikplesidā (ASV), kur Martins bija spiests samierināties ar 11.vietu, bet Tomass palika 22.vietā. Atgriezušies mājās, brāļi stingri nosolījās — vai nu visu darīsim daudz profesionālāk, vai arī metīsim mieru, jo palikšana ārpus labāko desmitnieka sezonas galvenajos mačos bija uzjundījusi pamatīgas dusmas. Pēc gada Martins izcīnīja olimpisko sudrabu, un pēc Vankūveras viņš ir dominējis šajā sporta veidā, arī Tomass šosezon stabili iekarojis vietu uz goda pjedestāla. Šogad vairākos Pasaules kausa posmos apbalvošanas ceremonijā bija vērojama Latvijas līdzjutējiem ļoti patīkama aina: brāļi Dukuri ieņēma abus augstākos pakāpienus. Jācer, ka Sočos izdosies atkārtot ko līdzīgu.
Latvija diez vai varētu pat sapņot par medaļām skeletonā, ja 90.gadu vidū sportistu tēvs Dainis Dukurs nebūtu aizdomājies par viņa pārziņā esošās Siguldas kamaniņu un bobsleja trases noslogošanu. «Man noteikti nebija nodoma sēdināt skeletona kamanās savus dēlus. Kur nu vēl no viņiem izaudzināt pasaules klases braucējus! Man bija tikai viena doma: lai Siguldas trasē nodarbotos ar vēl vienu sporta veidu un trase būtu labāk noslogota.»
Lai būtu nauda startēšanai sacensībās, Dukuri pēc mačiem uz Latviju veda automašīnas, ko mēģināja šeit notirgot.
«Lidojām pat uz Ameriku. Tur nopirkām mašīnas, salikām tajās skeletona kamanas un konteineros sūtījām uz Latviju. Pēc mēneša pienāca sūtījums. Pārsvarā jau vedām no Vācijas. Paši pie stūres pārtraucām braukt tikai pirms 2010.gada olimpiskajām spēlēm. Vienas mašīnas atvešana izsita no ritma gandrīz uz nedēļu. Vispirms jāsameklē prece, pēc tam bez gulēšanas no Minhenes jāatved uz Rīgu, tad vēl kārtīgi jāizguļas, lai atkal varētu pilnvērtīgi trenēties. Apsvērām auto tirgošanu darīt profesionālāk, mašīnas uz Rīgu sūtot ar treileri, bet tad sākās krīze, un mūsu bizness apstājās.»
Dainim rocība nebija tik liela, lai skeletonā gadu no gada ieguldītu prāvas naudas summas. Vienreiz sezonas beigās neesot pieticis naudas, lai aizbrauktu uz pasaules čempionātu, bet bijis arī viens patiešām savdabīgs gadījums. «Mums bija tirgošanā viena Subaru automašīna. Dēliem skaidri un gaiši pateicu — ja mašīnu pārdosim, būs nauda un brauksim uz pasaules čempionātu. Ja ne, jāpaliek mājās. Mašīnu tomēr notirgojām.»
Pirms Sočiem kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis pārsteidzoši izteicās, ka viņu apmierinātu tikai uzvara. Martina Dukura gadījumā šāds apgalvojums gan būtu saprotams, jo pēdējos gadus viņš ir neapstrīdams līderis. «Ja būšu izdarījis visu, kas manos spēkos un ieņēmis otro vietu — super! Savukārt, ja būs līdzīgi kā pirms četriem gadiem Vankūverā, kad biju līderis un paša kļūdas dēļ beigās paliku otrais, tad gan medaļai būs nedaudz rūgtuma piegarša. No otras puses, ja man gadu pirms Vankūveras vaicātu — vai mani apmierinās sudrabs, es teiktu, ka priecātos par jebkura kaluma medaļu.»
Visu rakstu par to, kā brāļi Dukuri skeletonā no iesācējiem kļuva par pasaules līderiem, lasiet 14.februāra žurnālā Sestdiena!