Nacionālā teātra ceturtos Indrānus iestudējis jaunais režisors Valters Sīlis, veco Indrānu tēvu uzticēdams Ģirtam Jakovļevam. Kopš iepriekšējā iestudējuma, kurā izcilais aktieris bija Edvarts, pagājis ceturtdaļgadsimts. Cik Indrāntēvam Blaumaņa lugā gadu, neviens īsti nevar pateikt, un tieši tāpat ir ar šīs lomas atveidotāju Ģirtu Jakovļevu. Tomēr sarunā izrādās, ka ir kāda loma, kuru izcilais aktieris vēl labprāt nospēlētu…
Fragments no intervijas:
Kā jūtaties kā Indrānu tēvs?
Dikti jocīgi. Alfrēds Jaunušans reiz, kad ar Astrīdu Kairišu kādu izrādi mēģinājām, teica: "Vairāk es jūs kopā nelaidīšu, pietiek! Ja nu vienīgi kā Indrānu tēvu un Indrānu māti." Šajos Indrānos bija paredzēts, ka Astrīda spēlēs Indrānu māti, bet viņa saslima un nevarēja piepildīt Jaunušana liktenīgo vēlējumu. Ar viņu man savstarpējās attiecības uz skatuves ir ļoti būtiskas.
Kā pusē jūs esat — Edvarta vai Indrānu tēva?
Viņi jau abi ir fifty–fifty, nav tālu viens no otra krituši. Vecais arī ir spītīgs. Viņam jau fiziski viegli nav bijis, cik tad tur tai Indrānu mājā ir cilvēku — daži meiteņi, Noliņš... Mūsdienu jaunajai paaudzei jau ir ļoti grūti saprast, ko tas nozīmē — laukos dzīvot, gādāt, lai ir ko ēst. Nepārtraukts ritulis, lopi jākopj, siens jāvāc noteiktā laikā, kartupeļi jāstāda, labība jāsēj un jāpļauj, māja jāskatās, kur kas jālabo... Tas nav viegli.
Izklausās, ka jūs pēc lauku dzīves neilgojaties.
Ko tad es vairs varu ilgoties! Nevarētu to pavilkt, ja būtu jāiesaistās. Dabu baudīt, protams, ir skaisti, un, kad uz tādām sakoptām mājām aizej ciemos, viss izskatās jauki, bet tam pamatā ir liels darbs. Lauku dzīve man nav sveša, tikai govi slaukt nemāku. Tomēr esmu rīdzinieks no dzimšanas līdz šim brīdim.
Vai kapitālistiskajā sabiedrībā reiz pienāks laiks, kad cilvēki, kā gribēja Indrānu tēvs, spēs nodalīt to, kas pilda viņu makus, no tā, kas pilda sirdi?
Nez vai. Tiklīdz pieskaras materiālām lietām, cilvēks bieži vien parādās neticamā gaismā! Tu viņu tad ieraugi un brīnies, nevari saprast, vai tiešām tā ir realitāte.
Vai jūsu pašnovērtējums parasti sakrīt ar kritikas viedokli?
Saka jau, ka paša jušana ir maldīga. Reiz Pūt, vējiņu pirmo cēlienu jutos ļoti labi nospēlējis, bet starpbrīdī saskrienos ar izrādes režisoru Jaunušanu, un viņš man dusmīgs kā lauva metas virsū: "Ko tu tur dari, ko tu tur dari?! Jālaiž cilvēki mājās, jādod nauda atpakaļ! Tu neesi Uldis, tu esi pigmejs, pigmejs no pigmeju cilts!" Ņēmās kā traks. Citreiz atkal pēc kādas izrādes, kad pašam likās, ka esmu slikti nospēlējis, viņš man teica, ka tā ir mana labākā izrāde.
Vai jums nenāk virsū sajūta, ka agrāk arī dzīvē un teātrī bija labāk nekā tagad?
Teātrī tas jau ir tīri tehniski — agrāk nebija telefonu, mašīnu, neviens tik šausmīgi nekur neskrēja, bija vairāk kopā. Tagad vienam seriāls, otram reklāma…
Vai ir lietas, kuras jūs nebūtu gatavs darīt uz skatuves?
Tas jāskatās konkrēti. Ja ir māksliniecisks pamatojums, var darīt. Bet, teiksim, par izģērbšanos varu tikai priecāties, ka tas man gājis garām, jo nekādu sajūsmu man tas droši vien neizraisītu.
Kaut ko traku jūs vēl varētu izdarīt? Piemēram, iet politikā, kā gāja Olga Dreģe, Ausma Kantāne, jūsu bijušais kursabiedrs Pauls Putniņš?
Tā speciāli to nekad neesmu gribējis. Sirds jau ik pa brīdim iesāpas par dažādām lietām, bet neesmu tās speciāli fiksējis un kārtojis. Esmu stipri mainījies — agrāk biju aktīvs, dricelīgs. Tagad esmu pavisam citādāks, pielīmējies tuvāk pie zemes.
Tik ilgi kā Ēvalds Valters jūs gribētu spēlēt?
Kur tad tādus fenomenus var pārsniegt! Valteru reiz satiku slimnīcā, prasīju: "Ēvald, ko tu te dari?" Viņš atteica: "Ē, viņi mani grib izvilkt līdz tam simtam un špricē…" Valteram bija izcili veselīgs skats uz dzīvi.
Esat teicis, ka nav lomas, kuru jūs neesat nospēlējis, bet būtu gribējis. Ja tiktu filmēts Lāčplēsis, vai jūs gribētu Lāčplēsis būt?
(Smejas.) Jā, gribētu, gribētu gan!
Visu interviju ar Ģirtu Jakovļevu lasiet Sestdienā!