Viņš nu ir Tur. Imants Žūriņš, Žūriņtēvs, vecais Žūrs... Viņu atceroties, parasti saka - pedagogs, gleznotājs... Patiesi Skolotājs, bet guru nozīmē. Līderis. Ja gleznotājs, tad meistars, kurš izkopa latvisku krāsu mācību. Taču visvairāk pieminam Imantu Žūriņu kā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas jeb slaveno lietišķo direktoru. Tieši šajā lomā tika veikti tādi darbi, kas ļauj viņa vārdu un veikumu celt pārākā pakāpē. Ļauj simboliskā nozīmē vērtēt šo cilvēku arī kā latvju valstsvīru. Jo, pirmkārt, pateicoties viņa un piepulcēto domubiedru centieniem, jau pērnā gadsimta 60. gadu sākumā, pārvarot iepriekšējā staļiniskā laikmeta stagnāciju, uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (pašreizējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) pamatiem tika attīstīta mūsdienīga dizaina izglītība Latvijā. Ļoti iespējams, Žūriņa devums Latvijas kultūras, mākslas un dizaina attīstībā joprojām nav līdz galam novērtēts.
Un otrkārt, pretēji padomju sistēmas ievirzēm, Imantam Žūriņam savā skolā izdevās nodrošināt vidi, kas sakņojās tieši nacionālās vērtībās. Tur uzsvērti latviskā gaisotnē izauga vairāk kā 2000 jaunu cilvēku, kas neatkarīgi no vēlākām profesionālām gaitām un panākumiem, nesa tālāk un uzturēja Latvijā patriotisma ideju.
Pēc "visu tautu saules" Staļina galīgā norieta 1953. gadā necerēti iestājās poststaļiniskais "atkusnis", notika ievērojamas ideoloģisko skrūvju atlaides un spruka vaļā sen nepiedzīvotu pusbrīvību pusvaļības. To maisījumā nobrieda arī savs racionāls kodols. Arhitektūrā, lietišķajās mākslās, vēl knapi uzdīgušajā dizainā, un arī citu mūzu sfērās sāka plūst svaigāki rietumu vēji. Padomju materiālajā kultūrā atkal uzdīga funkcionālisma un modernisma idejas. To diktēja arī spiedīgas ekonomiskās vajadzības.
Piecdesmitajos gados Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais "jaunais speciālists" Imants Žūriņš, absolvējis Arvīda Spertāla teātra glezniecības darbnīcu, kādu laiku darbojās Rīgas kinostudijā kā kostīmu mākslinieks, un dažu latviešu filmu (Salna pavasarī, Pēc vētras, Kā gulbji balti padebeši skrien) titros varam ieraudzīt arī viņa vārdu. Tad dzīve ievirzījās jaunā gultnē, kur veiksmīgi saplūda Žūriņa mākslinieka zinības ar jau agrāk, Ulmaņlaikos un kara gados, Rīgas, Cēsu un Jelgavas skolotāju institūtos gūtajām skolotāja prasmēm - 50. gadu nogalē Imants Žūriņš iesaistījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoga darbā. "Skola tolaik atradās saloniskas kultūras varā, kas labi sabalsojās gan ar trīsdesmito gadu autoritārisma, gan padomju totalitārisma vajadzībām. Tā dēvēto "tautisko stilu" raksturoja uzputots, dekoratīvs pseidoetnogrāfisms. Starp šo arhaiku un jaunā laikmeta garu brieda nopietns konflikts. "Dumpi" jundīja jaunie mācību spēki, kur būtiska bija arhitektes Martas Staņas loma. Sākotnējie idejiskie impulsi nāca no arhitektiem un arhitektūras. Nobrieda atziņa, ka jāveido nevis atsevišķas lietas, kā tas skolā bijis līdz šim, bet gan lietu ansambļi kopskaņā ar laikmetīgu vidi, arhitektūru. Un jāsaka ardievas tukšai ornamentēšanai un "daiļradei". Ministrijā mūsu idejas rada atsaucību un skolas vadību 1959. gadā uzticēja man.", tā atcerējās Imants Žūriņš. "Vēlāk pievienojās arhitekti Georgs Barkāns, kas tapa par izcilu gobelēnu meistaru; arhitekts Pēteris Martinsons – kļuva par keramikas dižmeistaru; tad arī gleznotājs Edvards Grūbe, fotogrāfs Gunārs Binde, grafiķis Ēriks Priedkalns, gleznotāja Silva Linarte... Daudzi jaunu ideju censoņi pie mums skolā saplūda. Tā bija spēcīga komanda."
Imantam Žūriņam bija arī īpaša interese par uz vēstures mācību izpēti. Atziņas viņš projicēja uz latviešu nācijas pieredzi un interesēm. Tur viņš meklēja patriotisma etalonus un domu biedrus. Nereti tika piesaukti franču ģenerāļa Šarla de Golla vai poļu ģenerāļa Vladislava Andersa piemēri, viņu prasme iestāties par savas tautas interesēm. Ideālu dimensijās un arī izskata nozīmē tur kaut kas bija samērojams ar viņu pašu. Lai arī darbības mērogi bija atšķirīgi, rodamas arī kādas kopīgas iezīmes. Jo sava skola viņam bija kā maza valsts, kuru tāpat vajadzēja aizstāvēt ar noteiktu aizsardzības sistēmu. Un šī "valsts" arī tika motivēta ar latviešu interesēm.
Laikmeta kontekstā tas bija paradoksāli. Jāatceras, ka latvietībai tieši šis bija īpaši nelabvēlīgs laiks. Maskavas vara pēc Edvarda Berklava un viņa līdzgaitnieku izgaiņāšanas 1959. gadā visur "medīja" vēl neatklātus "buržuāziskos nacionālistus". Bez tam tika pasludināts "jauna tipa padomju cilvēka" izveides uzdevums. Tas būšot nākotnes komunisma iemītnieks. Lieki teikt, ka šī "supermena" prototips bija tāds plakātisks tēls ar PSRS valdošās nācijas etniskām iezīmēm. Jo arī vienīgā saziņas valoda pakāpeniski būšot krievu, nacionālajām atšķirībām izzūdot.
Imants Žūriņš šādu iespējamību smagi pārdzīvoja. Saprotot spēku nevienlīdzību, tomēr uzdrošinājās sākt noteiktu un konstruktīvu, ja ne pretdarbību, tad alternatīvu kustību gan. Viņam izdevās attīstīt īstu nacionāli ievirzītu un domājošu skolu, brīvdomības siltumnīcu, kur 25 gadu garumā svešas citādības aplenkumā uzturējās daudzi simti audzēkņu. "Šo skolu Imants bija izveidojis kā salu līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri tur strādāja un varēja patverties no padomju ideoloģijas nomācošajām pseidopatiesībām. Skola, labā nozīmē, bija pašpietiekama. Audzēkņi paši uzkopa savas nodaļas, kurināja krāsnis, remontēja telpas un bieži vien gatavoja arī mēbeles un traukus. Tā bija lieliska pieredze skolniekiem un reizē arī iespēja sevi apliecināt. Imants Žūriņš nebija daudzvārdīgs, tomēr dažas reizes gadā atrada iespēju uzrunāt un iedvesmot savus audzēkņus, tāpat aicināt uz skolu izcilus latviešu kultūras darbiniekus," atceras mākslinieks Andris Breže. Viņa viedoklim piebalso arī gleznotāja Ieva Iltnere: "Es uz lietišķajiem atnācu 70.-to gadu sākumā no parastas padomju vidusskolas, man bija piecpadsmit gadu. Kontrasts izrādījās satriecošs. Tā bija pilnīgi cita burvīga pasaule, kādu nepazinām aiz skolas sienām. Mācījos tai spilgtākajā nodaļā - dekoratoros. Un katru dienu skolā redzēto, dzirdēto, mācīto alkatīgi tvēru kā sauss sūklis. Tur skaidri ierādīja kā pasaulē un mākslā viss būvējās, no kādiem pamatelementiem. Mūsu skates izskatījās kā modernistu izstādes – cituviet kaut kas pilnīgi neiespējams. Mums bija iespēja un pat pienākums skatīt ārzemju dizaina žurnālus, kas ārpusē bija liels retums. Skolā atradās lieliska bibliotēka. Mēs devāmies ārzemju praksēs. Man skola bija kā gaišs logs uz lielo pasauli. Nekādos padomju normatīvos šādas brīvības nebija paredzētas. Aiz visa stāvēja Žūriņš un lielisko skolotāju komanda...." Savukārt Latvijas Bankas mākslinieciskais konsultants Laimonis Šēnbergs uzskata, ka šī skola kļuva par pamatu visai dzīvei: "Skolā daudzi audzēkņi nāca no provinces, no laukiem. Skola bija kā māte un tēvs. Tur deva ne tikai amata prasmi, tur audzināja latviešus, savas zemes patriotus. Arī sakarā ar savu darbu varu teikt, ka Latvijas naudas dizaina labā slava pasaulē daudzējādi izriet no lietišķās skolas iespaidiem un tur gūtās pieredzes. Un vēl arī tiešs Imanta Žūriņa pirksts – viņš man atkārtoti uzstāja: "Tu, Laimoni, gādā lai tā Zaļkalna monēta tiktu izkalta." Runa bija par slaveno Teodora Zaļkalna 1922. gadā veidoto "Latvijas monētu". Ilgi taisījāmies. Bet uz Latvijas 90 gadu jubileju to arī izlaidām un monēta kļuva par pasaulē ievērotu Latvijas Bankas lepnumu."
Visu rakstu par izcilo personību Imantu Žūriņu lasiet žurnāla Sestdiena 27. jūnija – 3. jūlija numurā.