Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Vācu kinozvaigzne Latvijā: Nekad nestrādāju naudas dēļ

Vācijas teātra un kino zvaigznes Ulriha Matesa portrets pašlaik rotā teju katru otro reklāmas stendu Rīgā. Stāsts, kā aktieris kļuvis par galvenās lomas atveidotāju latviešu svaigākajā pilnmetrāžas spēlfilmā Pelnu sanatorija, pamazām pārvēršas par leģendu.

Filmas Pelnu sanatorija pirmizrādes dienā, 21. janvārī, Ulrihs Matess viesojās Rīgā, un žurnālisti aicināja viņu vēlreiz atstāstīt filmas tapšanas notikumu gaitu. Preses konferencē aktieris, nezaudējot entuziasmu, atzīmē, ka, izlasot scenāriju, uzreiz sapratis, ka vēlas piedalīties šajā filmā. Ar Dāvi Sīmani un filmas producentu Robertu Vinovski Matess pirmo reizi saticies Berlīnē un atviegloti secinājis – viņam patīk šī komanda. "Nauda nebija problēma!" ir vēl viena zīmīga frāze, kas parādās šajā stāstā. "Es nekad nestrādāju naudas dēļ," preses konferencē piebilst aktieris.

Pašlaik Matess darbojas Berlīnes Vācu teātrī/Deutsches Theater un tiek uzskatīts par vienu no pieciem labākajiem aktieriem Vācijā. Ārpus dzimtenes viņš ir pazīstamāks ar savām kinolomām Otrā pasaules kara drāmās Sakāve/Downfall un Devītā diena/Der neunte Tag. Aktierim daba devusi vīrišķīgi skarbus sejas vaibstus un koncentrētu skatienu, kas labi piemērots attiecīgā žanra filmām. Pelnu sanatorijā viņam uzticēta emocionāli noslēgta Pirmā pasaules kara ārsta loma.

Pirmizrādes dienā Matess ir labā noskaņojumā, atvērts sarunām, bieži smejas un joko, preses fotogrāfus izklaidē, piedāvājot uzņemt viņu portretus. Sarunā ar SestDienu aktieris atzīmē, ka ažiotāža ap viņa dalību Pelnu sanatorijā liekot viņam justies neērti. "Es taču neesmu Leo (Leonardo di Kaprio – aut.)." Aktieris vairākkārt atkārto, ka, viņaprāt, šāda prakse – piedalīties citu valstu komandas veidotās filmās – ir tikai normāla, it īpaši tāpēc, ka esam daļa no Eiropas Savienības.

Jūs esot bijis priecīgs, ka Pelnu sanatorijas scenārijā jums atvēlētais tēls nav ļauns nacistu ārsts. Vai aicinājumi atveidot tādas lomas parādās bieži?

Dažreiz producentiem trūkst iztēles, viņi tevi ir redzējuši kādā lomā, kas ir izdevusies, un turpina piedāvāt līdzīgus tēlus. Pēc tam kad biju spēlējis Gebelsu Sakāvē, man vēl divas reizes piedāvāja spēlēt to pašu varoni – gan Holivudas, gan vācu filmā. Es teicu, ka nevēlos to darīt. Man bija nedaudz bail, kad dzirdēju, ka Pelnu sanatorija ir latviešu filma ar latviešu aktieru ansambli un vācieti galvenajā lomā. Es domāju – tas visdrīzāk būs kaut kas par Otro pasaules karu, un es būšu nacists. Tad izlasīju scenāriju un pārsteigts secināju, ka mans tēls ir labais varonis un filma ir par Pirmo pasaules karu – par traumētu ārstu, kas nonāk sanatorijā. Es tiešām biju atvieglots, ka šis varonis nav nacists.

Skatoties filmu, brīžiem rodas iespaids, ka konkrētais karš ir kā metafora, tikai vardarbīgs fons, uz kura noris jūsu varoņa emocionālā attīstība.

Jums taisnība. Man liekas, ka karš šeit ir gan metaforisks, gan fizisks. Ir ainas, kurās mani un karavīrus var redzēt ierakumos, un kara klātbūtni ir iespējams sajust, redzot cilvēkus sanatorijā. Ir skaidrs, ka lielākā daļa no viņiem ir bijuši iesaistīti kara darbībā, tāpat kā tagad, kad karavīri no Afganistānas, Irākas, Sīrijas un citām vietām atgriežas traumēti. Metaforiskā līmenī to paceļ apziņa, ka visi kara upuri cieš ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Savā ziņā filma tiešām ir gan vēsturiska, gan vispārīga.

Kas ir tas, kas piesaista jūsu uzmanību, kad saņemat kārtējo scenāriju? Ko tajā meklējat?

Patiesību. Man svarīga sajūta, ka dialogi ir īsti, lomas nav plakanas, bet gan daudzšķautņainas. Cilvēki nav tikai labi vai slikti, bet tik dažādi un pretrunīgi. Šī loma man likās interesanta, jo tā ir tik intraverta. Mans varonis ļoti maz runā, ļoti daudzas ainas risinās vien ar skatieniem vai īsiem teikumiem.  Sākumā viņš ir pavisam intraverts, bet attiecības ar zēnu un iemīlēšanās sanatorijas medmāsā…

Attiecības ar viņu ir tikko nojaušamas.

Jā, es nedomāju, ka viņiem bijis sekss, bet ir savstarpēja pievilkšanās. Filma ir pilna ar mājieniem, kāda ir bijusi mana varoņa dzīve. Savā ziņā viņš vienkārši ienāk filmā un pēc tam pazūd. Tur nav viņa biogrāfijas, tikai sajūta par šo cilvēku, kā smarža. Tas man patīk.

Tas ir gandrīz kā sapnī.

Taisnība. Gluži kā Chiaroscuro glezniecībā, kad daļa gleznas ir pilnīgi tumša, bet dažas detaļas atrodas gaismā. Kā Karavadžo vai Rembranta darbos.

Jūs minējāt – filmā nav daudz teksta, vairāk dažādu skaņu, kas vēl izteiktāk paspilgtina šo sapņa sajūtu. Vai aktierim ir viegli strādāt tikai ar dažām frāzēm?

Tas ir burvīgi. Nav jāmācās daudz teksta – tas vienmēr ir patīkami. Pašlaik Berlīnē strādāju pie izrādes, kurā man ir vairāk nekā četras lapas garš monologs. Teātris daudz vairāk koncentrējas uz valodu, bet filmās tik daudz var pateikt tikai ar skatienu. Tu pagriez galvu, un cilvēki saprot, kas notiek, viss nav jāskaidro ar vārdiem. Tas man patīk. Citreiz runāšana padara lietas pārāk skaidras, noteiktas. Ja esi kluss un tikai reaģē uz notikumiem, rodas šī sapņainā atmosfēra. Šajā filmā tas ir īpaši izteikti. Tā ir gandrīz kā mēmā filma, ir tik daudz ainu, kurās vispār nekas netiek pateikts.

Kad izlasījāt filmas scenāriju, uzreiz bija skaidrs, kāds ir gaidāmais rezultāts?

Man bija cerība, ka filma būs šāda, bet daži aspekti mani pārsteidza, piemēram, operatora Andreja Rudzāta darbs, tas ir fantastisks. Attēli ir satriecoši, gaismas un Kristīnes Jurjānes radītās vides dēļ Pelnu sanatorija atgādina [Andreja] Tarkovska filmas. Šī estētika bagātina filmas intensitāti, atmosfēru un nav tikai pašmērķīga – skat, cik skaisti mēs spējam izskatīties!

Pēc filmēšanas Latvijā teicāt, ka Pelnu sanatorijas tapšanas process tomēr bijis diezgan garš.

Es nebiju domājis pašu uzņemšanas procesu, bet gan montāžu. Filmēšana notika 2013. gada novembrī un decembrī, un tagad ir jau 2016. gada janvāris! Dāvis [Sīmanis] ar filmu strādājis divus gadus, parasti montāžai pietiek ar pusgadu. Pati filmēšana ritēja raiti. Šādas filmas uzņemšanai ir nepieciešams laiks. Mēs strādājām 12 stundas dienā. Visi bija labi sagatavojušies. Man bija svarīgi, lai ir iespēja izmēģināt ainas. Ja pietrūkst laika, es citreiz jūtos neērti. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka nāku no teātra un esmu pieradis pie mēģinājumu procesa. Protams, izrādi mēs mēģinām septiņas nedēļas, un filmai tas būtu par daudz, bet stunda ainai ir pietiekami, lai saprastu, kā reaģēt, rīkoties ar rekvizītiem un komunicēt ar kolēģiem. Tas dod vairāk brīvības spēlējot, nav tik daudz jādomā, vari vienkārši rīkoties.

Kādā intervijā esat minējis, ka aktierim ir būtiski sabalansēt prātu ar instinktiem.

Jā, uzņemšanas laikā ir svarīgi uzticēties saviem instinktiem, vienkārši spēlēt. Ja sāc domāt, kas jādara tālāk, tu vienkārši pazūdi. Tev ir jāaizmirst visi mēģinājumi, sagatavošanās process, sarunas ar režisoru. Režisora uzdevums ir nodrošināt tādu atmosfēru, kas katram aktierim ļauj nevis tēlot, bet vienkārši reaģēt, jo tēlošana savā būtībā ir reaģēšana uz to, ko dara pārējie.

Kā bija sastrādāties ar Dāvi Sīmani?

Es zināju, ka viņš ir jauns un nav tik pieredzējis. Brīžiem to varēja just darbā ar aktieriem. Citreiz viņš par daudz centās paskaidrot ainas, bet tas nav nekas slikts, katrs reiz ir bijis iesācējs. Mani tas īpaši nesatrauca, man bija svarīga viņa profesionalitāte, inteliģence un talants, un jau procesa sākumā biju pārliecināts, ka viņam šīs trīs lietas piemīt. Es viņam uzticējos. Kad viņš skaidroja par daudz, teicu: "Dāvi, es zinu. Tev nav man jāizskaidro aina. Ļauj man spēlēt, un es rīkošos. Esmu strādājis ar šo scenāriju mēnešiem, es zinu, par ko ir šī aina, man nevajag to vēlreiz izskaidrot." Es Dāvim to pateicu, mēs pasmējāmies un turpinājām darbu. Strādāt ar filmas komandu bija ļoti viegli, problēmu nebija.

Jūsu piedalīšanās šajā filmā ir sacēlusi pamatīgu ažiotāžu medijos. Rodas iespaids, ka visi ir izbrīnīti – šis izcilais vācu aktieris ir piekritis piedalīties latviešu filmā.

Man tas liekas savādi. Tas taču ir tik normāli. Šo piedāvājumu man nav atsūtījuši eskimosi vai marsieši, tie ir latvieši. Es izlasu scenāriju, man tas patīk, es satieku režisoru, mums izveidojas patīkamas attiecības, un mēs sākam strādāt, mums ir laba sadarbība, un man patīk gala rezultāts. Tur nav nekā neparasta. Visi man jautā – kā bija strādāt ar latviešiem? Pilnīgi normāli. Tas ir darbs. Darbs var būt labs vai sarežģīts, bet tam nav nekāda sakara ar Vācijas, Latvijas, Čīles, Bulgārijas vai citu valstu cilvēkiem. Tam nav nekāda sakara ar valsti, tā var būt tikai sadarbības problēma. Man nešķiet, ka vācu aktiera darbs Latvijā ir jāuzskata par sensāciju. Mēs visi esam eiropieši, varbūt tas būtu savādi, ja vēl pastāvētu Padomju Savienība. Protams, varēja gadīties tā, ka darbs šeit ir sarežģītāks, jo man nepatīk mani kolēģi vai viņiem es…

Dažreiz vienkārši neizveidojas kontakts.

Tieši tā, bet mums saskanēja, un tas ir normāli, jo nesaskaņas ir izņēmumi. Ja režisors ir labs, viņa komanda arī ir labi sagatavota un saskanīga. Nesaderība ir režisora kļūme. Kāds no režisoriem, ar kuru esmu strādājis, stāstīja par filmēšanu, kurā viņa izvēlētās slavenās zvaigznes nespēja saprasties, tas esot bijis briesmīgi.

Tas ir tikai cilvēciski. Jā, tā ir cilvēku daba, kurai nav nekāda sakara ar valstīm – Vāciju, Latviju.

Jūs esat filmējies vairākās kara drāmās. Kāpēc par šo vēstures daļu vēl joprojām svarīgi runāt?

Mēs vēl joprojām cīnāmies ar šo notikumu sekām. Viss ir ļoti vienkārši – mums jāzina, kas notika, lai varam izprast mūsdienu notikumus. Jāsaprot, cik briesmīgi bija nacisti, lai saprastu, piemēram, Polijas un Vācijas, Baltijas un Krievijas attiecības. Esmu alerģisks pret apgalvojumiem, ka mums ir tik daudz literatūras par nacistu laiku, Pirmo pasaules karu, tas vairs nav svarīgi… Man tā nešķiet, jo katrai paaudzei ir no jauna jāsatiekas ar pagātni gan intelektuāli, gan emocionāli. Tāpēc man nepatīk šī attieksme – tas bija sen un vairs nav interesanti.

Visu Elīnas Gulbes interviju ar Ulrihu Matesu lasiet 29.janvāra žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata