Kā nonāci līdz pasakām un bērnu dziesmām?
Man tiešām vēl aizvien patīk pasakas! Un nav nekāda jaunā patiesība, ka vienu un to pašu pasaku bērnībā saproti tā, bet vēlāk — pavisam citādi. Skaidrs, ka pasakas raksta pieaugušie, balstoties savā pieredzē un atziņās, bet man šķiet interesanti: kā būtu, ja pasakas rakstītu bērni?
Saka jau, ka pasakās viss notiek tāpat kā dzīvē, tikai tēlainā formā. Tad sanāk, ka mēs visi piedzīvojam pasakas. Kuras no tām atpazīsti savā pieredzē?
Piekrītu šai atziņai, un pasakas reizēm ir tik skarbas... Bet pasaku piedzīvošana ir atkarīga no katra cilvēka attieksmes pret notiekošo — ja to sev ļauj, pasaka notiek. Attiecībā uz savu dzīvi atpazīstu pasakas, kuras stāsta par sava ceļa gājējiem.
Piemēram, Sprīdītis?
Viņš ir viltnieks, tāpēc nav mans tēls. Starp citu, tagad man jaunā režisore Inga Tropa piedāvājusi piedalīties kompānijas Dirty Deal Teatro Kārļa Skalbes pasaku iestudējumā. Pirmizrāde būs oktobrī, un paredzu, ka tas būs kaut kas fantastisks — Skalbes literārā valoda, vārdu salikums momentāni uzbur bildes.
Vai bērnībā mamma tev daudz lasīja priekšā pasakas?
Bez vakara pasaciņas gulēt negājām. Mamma, nomocījusies virsstundu darbā, kā jau tas galvenajai grāmatvedei padomju laikā nācās, vienmēr šo tradīciju ieturēja.
Kādi ideāli, garīgie balsti organizē tavu dzīvi?
Mana sirdsapziņa, audzināšana un pieredze. Neko jaunu šajā jautājumā nepateikšu.
Vai bieži esi gājusi pret savu sirdsapziņu?
Nē, pret to neeju. Pats trakākais mūsu laikā ir vispārējs pofigisms, vienaldzība. Frāze "bet tā jau visi dara, tā tagad ir" man uzdzen dusmas. Vienīgais, ko varu atbildēt — bet es tā nedarīšu! Nepakļaujos visādām atrunām, kas tagad kļuvušas pašsaprotamas, lai godprātīgi neizdarītu savu darbu. Diemžēl nākas dzirdēt tās no cilvēkiem, kurus esmu pazinusi kā "vīrs un vārds".
Pati reiz apgalvoji, ka savās programmās visvairāk dziedi par mīlestību. Kā šīs jūtas esi ieraudzījusi savā dzīvē? Vairāk caur laimīgām vai smeldzīgām, varbūt pat traģiskām situācijām?
Man dzīvē traģiskās mīlestības nav bijis, vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz vīrieša un sievietes attiecībām. Smeldze gan bijusi, bet — kuram tā gājusi secen?
Mīlestībai ir tūkstoš seju...
Man nupat izstāstīja anekdoti vai varbūt dzīvesziņu. "Pie batjuškas aiziet vīrs un jautā: "Vai sekss bez mīlestības ir grēks?" Batjuška atbild: "Mans dēls, bez mīlestības viss ir grēks."" Es tā arī dzīvi uztveru. Viss jādara mīlot.
Kā šo patiesību esi aptvērusi?
Tas taču pašsaprotami! Mīlestības vienmēr ir par maz, aizvien pēc tās tiecies. Un, jo tu vairāk dod, jo vairāk tev nāk atpakaļ.
Daudzas aktrises agrāk vai vēlāk apgalvojušas, ka viņas pavisam laimīgas bijušas tikai uz skatuves, mākslā. Ko tu par to sacītu?
Es viņām pievienojos. Dzīvē ir baisā atbildība — nākamajā vakarā to pašu vēlreiz, tikai citādi, labāk, neizdarīsi, dzīvē jārēķinās ar sekām, ar to, ka kādam var baigi sāpēt, ar vainas apziņu... Pašam, galu galā, sāp, un tas nepāries pēc divām stundām, kad kāds par to vēl tev aplaudēs un puķes nesīs. Skatuve piedāvā īpašus spēles noteikumus, kas vienlaikus gan atbrīvo, gan pasargā, jo tam visam ar priekškara aizvēršanos pienāk gals. Dzīve, tēlaini izsakoties, ir izrāde, kas nekad nebeidzas.
Sievietei ar tavu raksturu ir viegli atrast un sadzīvot ar mīļoto cilvēku?
Pieļauju, ka ar mani ir grūti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vismaz pašlaik savā dzīvē pirmajā vietā nelieku ģimeni. Varbūt kādreiz būs citādi.
Sievietei neraksturīgi.
Ļoti raksturīgi. Sievietes intereses mēdz būt plašas. Kāpēc tikai vīriešiem tādas varētu būt? Es vispār nepiedalos dzimumu dalījumā, jo viss atkarīgs no katra personiskās attieksmes pret dzīvi un viņa pieredzes. Dalījums vīriešos un sievietēs ir ļoti stereotipisks.
Visu interviju ar Karīnu Tatarinovu lasiet žurnāla Sestdiena 22.augusta numurā!