Kopš dziedātāja devusies pasaulē un jau astoņus gadus dzīvo Itālijā, dzimtenē viņas balsi var dzirdēt tikai Siguldā. Tur pirms desmit gadiem bija viņas pirmā skatuve, ko viņa vēlējās atzīmēt gleznainajās pilsdrupās kā Violeta Džuzepes Verdi operā Traviata. Taču jau pēc intervijas Sestdienai dzīve negaidot ieviesa korekcijas ― pielaikojusi speciāli viņai darinātos, Renuāra un Goijas gleznu iedvesmotos tērpus, dziedātāja neizturēja intensīvo mēģinājumu slodzi vasaras karstumā. Pēkšņi jutās slikti, pazaudēja balsi, un ārsts aizliedzis tuvākajās nedēļās dziedāt.
Operteātru darbs šodien pārvēršas par rūpniecisku produktu ražošanu: ātrāk, lētāk?
Es to varu salīdzināt ar sporta zirgiem, rikšotājiem: tev ir jābūt skaistam un gatavam. Taču ir arī jādzied, jābūt zināšanām, vokālajai tehnikai, aktiermeistarībai un plus vēl labai veselībai. Ir ļoti augušas prasības pret dziedātājiem: prasa skaistus, tievus, izskatīgus ― kā no sporta zāles. Reizē prasa jaunību un arī meistarību, augstu līmeni. Bet kā lai to dabū visu kopā, ja dzīves pieredze aug tikai ar gadiem? Gribētos ilgi dziedāt, jo tad es varētu lomās daudz vairāk ielikt no sevis. Man ir ļoti paveicies, ka esmu ieguvusi profesionālo izglītību Latvijā, Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā. Šī bāze man vienmēr ir palīdzējusi.
Nākas ļoti cīnīties, lai saglabātu lielisko formu?
Ja pēc mēģinājuma jūtos galīgi beigta — atpūšos, bet citreiz mēģinājumi dod vēl papildu enerģiju un adrenalīnu. Tas kaut kur jāliek, jo katru dienu taču nav izrāžu un publikas aplausu. Sporta zāle vai skriešana, jebkāda izkustēšanās ir nepieciešama. Bet treneri man nevajag, jau pietiek, ka režisors mani dzenā un teātrī pasaka, kas man jādara. Man patīk arī eksperimentēt. Tokijā noskrēju parkā vairākus kilometrus un pēc tam gāju dziedāt izrādi. Un nekas nemainījās! Domāju, ka tuvākajā nākotnē visiem dziedātājiem būs jātrenējas un lomās tiks paņemts tikai spēcīgākais, vairāk trenētais, izturīgākais.
Par spīti nežēlīgajai pasaules konkurencei, citas starptautiski atzītās Latvijas dziedātājas jau ir māmiņas…
Es reāli neredzu tam iespēju darba grafikā, kāds man ir šodien. Septembrī būšu Hamburgā, oktobrī un novembrī Ņujorkā, decembrī, janvārī un februārī — Londonā…
(pārējo rakstu lasiet 11.augusta Sestdienā)