Jāatzīst saruna ar Ediju nevedas. Jo viņš, šķiet, sapņo arī nomodā. Sapņi arī motivē darboties, tāpēc ir grūti atrast vienu racionālu pamatu viņa meklējumiem. Viņš priecājas, ka, atverot Kolekcionāru, izdevies uz ēdienu paskatīties arī starpdisciplināri – tas nebeidzas tur, kur beidzas karbonādes garoziņa. To var ievietot plašākā kontekstā – trauki, mēbeles, sienu krāsojums. Daudziem mājās joprojām ir ikdienas trauki un tad tie smukie – svētkiem. Es nemaz nepaprasu, kā tad ir ar tiem svētku šķīvjiem bufetes augstākajā plauktiņā. Atbilde ir skaidra. Edijam pašam mājās ir viena krūze, bet smuka. Un iespējas pagatavot un skaisti pasniegt vakariņas 3–4 cilvēkiem no savstarpēji nesaskaņotiem, taču jēdzīgiem traukiem ar stāstu. Viņš arī mudina ēst un gatavot mājās un mazāk iet uz Kolekcionāru un citiem restorāniem.
Pavārs – mākslinieks?
Radošums virtuvē esot sarežģīti, jo dažkārt, kamēr tiek uztaisīta tehnoloģiskā karte, piemēram, zemeņu sezona ir jau beigusies. Tiesa, šodien tā vairs nav tik strikta prasība kā padomju laikos, kad pavāru jaunradi ierobežoja statusi [jaunu recepti var radīt vien pavārs meistars, un šis statuss jāiegūst], pārtikas tehnologu komisijas un visādi noteikumi. Taču arī šodien uz šķīvja realizēt tik tikko prātā ienākušu ideju esot grūti. Tāpat kā atrast pavāru vai konditoru ar dzirksti acīs.
Edijs pats ēdienu pasaulē mētājoties jau ilgi. Mācījies lietišķajos, un, kā jau daudziem jauniešiem, vajadzējis naudu. Tā sācis strādāt agrāk Stabu ielā esošajā bārā Sarkans. Mazgājis traukus un vēlāk strādājis arī par viesmīli. Pēc tam jau bijis grūti aiziet no tā prom. Edijs atceras, ka tas bijis pirmskrīzes laiks un varējis nopelnīt labu naudu. Viņš stāsta: "Tu mācies lietišķajos un pēkšņi vari visu atļauties. Pamatdoma bija, lai varu atļauties kaut vai studijas. Bet pēc tam jau gribas jaunu telefonu. Un tas ievelk." Tagad, brīdi pirms veikala atvēršanas, viņš jūtas tā, kā atgriezies. «Droši vien tāpēc, ka man agrāk gribējās labu telefonu, tagad es visu, ko nopelnu kafejnīcās, ieguldu mākslā un dizainā,» saka Edijs. Un tad viņš ejot pie paziņām dizaineriem un tirda viņus uztaisīt šo vai to. «Man jau gribētos arī pašam uztaisīt, bet es netaisu. Tāpēc man nākas pierunāt citus,» smejas jaunais vīrietis. Tagad plāno, ka taisīs vienu šķīvi kopā ar Kristianu Brekti un ar Jūliju Podziņu tapšot Dziesmu svētku vāze. Uztaisīs un priecāsies. No vienas puses, tās ir tādas smalkās kaites, kam piekrīt arī Edijs. Taču vienlaikus dizains ir arī funkcionāls. "Jautājums gan ir, cik tas ir pieejams," vērtē Edijs. Viņaprāt, Latvijas dizainam pietrūkst iespēju attīstīt ražošanu. Līdz ar to gala produkts vienmēr ir dārgs – vienalga, vai tas ir stikls, keramika, kaut kas adīts vai tamborēts.
Mazāk ir vairāk
Tāpēc Edijs negribot būt snobisks vai augstprātīgs, aicinot latviešu tautu atteikties no Rimi akciju šķīvjiem un pāriet uz traukiem kā dizaina priekšmetiem. Taču vienlaikus viņam arī šķiet, ka nav mājās nepieciešama servīze no 12 vienādiem priekšmetiem. "Ja atnāk ciemiņi un viņiem pietrūkst krūzes vai glāzes, nu neko darīt. Tāda ir dzīve! Es nemēģinu aiziet uz jisku un nopirkt 12 krūžu komplektu. Man kaut kā tā viena ir patīkamāk," viņš saka. Pats ir bieži pārvācies, tāpēc pamanījis, cik ātri cilvēks var apaugt ar nevajadzīgām lietām. "Esmu par labāk mazāk, bet labām lietām. Un vienlaikus arī gribu, lai mēs atbalstām vietējo. Jo es tiešām redzu, ka esmu varējis viņus atbalstīt un pēc tam top vēl kas cits."
Cik svarīgi ir tas, ka ēdiens tiek pasniegts uz īpašiem šķīvjiem? Edijs domā, ka tam ir nozīme. Taču pavāri gribot ēdienu likt vai nu uz melniem, vai baltiem, gludiem šķīvjiem. Lai ēdiens varētu labi izskatīties un izcelties. Viņam gan šķiet, ka tas neierobežo iespējas spēlēties un dažkārt arī trauks pasakot priekšā, kādam ēdienam tajā ir jābūt. Gan jau daudziem mājās ir īpašā bļoda tikai rasolam, un kaut ko citu tur likt būtu nepieklājīgi.
Varētu arī nedekorēt
Man, domājot par ēdienu un dizainu, pirmais, kas nāk prātā, ir aizraušanās ar dekorēšanu. Pirmskara Latvijas pavārgrāmatās norādes par to, kā ēdiens jādekorē un galds klājams, var būt pat plašākas par pašu gatavošanas procesa aprakstu. Un tad vēl atceros, kā vecmāmiņa cakoja tomātu rozītes. «Un rozīte jāpagatavo tieši tā,» piebilst Edijs. Taču viņš arī atgādina, ka mode mainās. Arī pavāri ir dažādi. Viņš atceras, kā pirms trim gadiem pasūtījis kafiju. Bijusi karsta vasaras diena, tāpēc sagribējies arī ledu. Un to atnesa kristāla traukā starp jāņogām, zemenēm un citrusaugļu gabaliņiem. "Paņēmu ledus gabaliņu, ieliku kafijā un pateicu paldies. Brīžiem dekorēšana var ieiet nejēdzīgās galējībās. Es esmu par to, ka nedekorē vispār, taču katram pavāram ir jābūt savam rokrakstam – jādara tā, kā viņš grib vai kā šobrīd nosaka mode," domā Edijs. Kas patlaban ir ēdienu modē? Viņam šķiet, ka joprojām modi ietekmē vēlme pēc ekoproduktiem. Tāpat arī modē ir vēgāni un sezonāli produkti. Un vienlaikus arī piedāvājums nosaka modi. Edijs atceras, ka pirms 3–4 gadiem neviens neko nedekorēja ar dīgstiem, jo vienkārši nebija tāda piedāvājuma. Savukārt pirms dīgstu modes stilīgi bijis ēdienu dekorēt ar rozmarīnu un timiānu, kaut arī šie garšaugi nav piemēroti apēšanai.
Vieta gaumīgam auseklītim
Veikals Vecrīgā top, jo Edijs tūristiem gribot piedāvāt gaumīgus suvenīrus par Latviju. Citādi esot pārāk daudz visādu nieku, piemēram, 28 dažādi magnētiņi ar kaķiem. "Bet kāpēc jūgenda galvaspilsētai jātaisa par sevi tāds tēls? Es gribu, lai ar Latviju tūristiem saistās arī labs dizains un māksla, nevis matrojškas un balzami. Es gribu, lai šis ir pieklājīgu dāvanu un suvenīru veikals, kas atspoguļo valsts garu. Es nedomāju, ka kaķīši un nenormāli daudz dzintara ir tas, kā mēs paši sevi redzam, bet tas tēls Vecrīgā tāds ir," viņš saka. Vai ir pamatoti atvērt veikalu, ja gana dārgos priekšmetus izdevīgāk būtu pārdot internetā? Topošā veikala īpašniekam šķiet, ka jā. Jo labs dizains un dāvanas ir lietas, kas jāapskata klātienē un jāaptausta.
Lūgts raksturot atšķirīgās Latvijas dizaina pazīmes, Edijs domā, ka tas ir tāds sajaukums. Vairs ne tik askētisks kā skandināviem, klāt ir tāds piejaukums no Austrumiem. Arī lūkojoties no pircēja pozīcijām, viņš redz, ka vieglāk ir pārdot nevis baltu krūzīti, bet baltu krūzīti ar zeltu. Arī latviešu auditorijai. Estētika, viņaprāt, iet līdzi vēsturei. Latviešu dizainu šodien balstot tautas mākslas mantojums, skandināvu un austrumu kultūras ietekme.
Kurā brīdī amatniecība kļūst par dizainu? Edijs domā, ka tad, kad tā kļūst laba un tu ne tikai taisi, bet arī domā, ko tu dari. Viņš pastāsta par kādu tabureti, kura gan pašam nepatīkot, taču simpātiska šķiet pieeja. Tās autoram nepatīkot mest laukā lietas. Bijusi nevajadzīga izkapts, un to tās kāta tad arī tapis ķeblis. "Tas jau ir kaut kas pa vidu starp amatniecību, dizainu un konceptuālo mākslu," secina uzņēmējs. Taču tieši domāšana ļaujot rasties sākotnēji it kā muļķīgam, taču patiesībā dažādas nozīmes ietverošam izstrādājumam.
Vai ir kas tāds, kas Ediju latviešu dizainā kaitina? "Nu, prievītes. Es vienkārši esmu redzējis ļoti daudz prievīšu un maz labu prievīšu," viņš saka, taču vienlaikus arī uzsver, ka saprot, kāpēc tik daudz dēlīšu tiek rotāti ar latvju zīmēm. Jo tiem ir pircējs. Īpaši ārzemju latviešu vidū. Jaunais vīrietis gan atzīstas, ka gan jau kāds auseklītis un prievīte būs arī viņa veikalā, jo gaume ir subjektīva un pircējam ir taisnība. Un viņš zinot, ka arī auseklītis var izskatīties pieklājīgi, glīti un kvalitatīvi
Izidors
niekkalbis
reptilis