Latviskie nosaukumi un gadu desmitu laikā iemīļotie zīmoli tā vien mudina izvēlēties "Latvijas preci", lai gan patiesībā daudziem produktiem ir tikai nosacīta saistība ar Latviju. Grūti spriest, vai pircēji to vispār pamana, jo ne visi izpēta, kāda izcelsmes valsts norādīta marķējumā. Piemēram, Medus kūkas marķējums ir tik sīkiem burtiņiem, ka salasīšanai vajadzīga lupa. Turklāt nereti uz produkta minēts tikai preces izplatītājs, norādot, ka produkts "ražots ES pēc īpaša pasūtījuma".
Kas tad Latvijas ražotājiem liek pārcelt pārtikas ražošanu ārpus valsts robežām? Visbiežāk tiek piesaukta globalizācija un tās ietekme; lielākoties to izmanto ārvalstu koncernos ietilpstošie uzņēmumi. "Uzņēmējdarbības pamatā ir peļņas gūšana un veiksmīga attīstība ilgtermiņā, kas iespējama ar vairākiem svarīgiem nosacījumiem - labvēlīga un attīstību veicinoša ekonomiskā vide, sabalansēta un prognozējama nodokļu politika, kvalificēts darbaspēks. Latvijas ekonomikas attīstībā kopumā ir vērojamas ilgstošas negatīvas tendences, kas izraisa arī patērētāju zemo pirktspēju un noieta tirgus samazināšanos, kā arī nereti uzņēmumam rodas neizmantota jauda un šāda uzņēmuma uzturēšana kļūst dārga jeb nerentabla," skaidro somu Olvi Oyj koncernā ietilpstošās a/s Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone–Zatlere.
"Ražotājam jādomā par kopējās ražošanas optimizāciju, kas var rezultēties produktu ražošanā ārpus Latvijas robežām. Uzņēmumi apvieno ražošanu vairākās valstīs atkarībā no konkrētās valsts uzņēmējdarbības vides." Pārtikas ražotājiem tas ļaujot samazināt produkta vidējās izmaksas un palielināt savu konkurētspēju, tādējādi izvairoties no zaudējumiem un cenšoties gūt peļņu. Cēsu alus gan pēdējo 10 gadu laikā jaunās iekārtās un līnijās ieguldījis ap 40 miljonu eiro un lielāko daļu produkcijas ražo Cēsīs, solot to darīt arī turpmāk.
Pārtikas ražotāji gan apgalvo, ka tieši Latvijas tirgus mazā izmēra dēļ bieži vien neattaisnojas veikt lielas investīcijas ražošanas iekārtās, jaunās izejvielās. Puratos Latvia (pazīstams ar zīmolu Pure Food) ģenerāldirektors Aigars Balodis norāda, ka produkta pārdošanas cena līdztekus kvalitātei ir viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas nosaka patērētāja izvēli - pirkt vai nepirkt konkrēto produktu. Tāpat ir ļoti liela starpība produkta pašizmaksā: vai šo produktu ražo pārdošanai tirgū, kur ir divi miljoni iedzīvotāju, vai arī tādā 38 miljonus iedzīvotāju lielā tirgū kā Polija.
Ekonomiste Raita Karnīte atzīst, ka Latvijā katrs uzņēmums ir zelta vērtē un jāsaudzē, īpaši jau ražojošie uzņēmumi, tāpēc jāvērtē cēloņus, kāpēc ražošana tiek pārcelta uz citām valstīm. Šobrīd gan Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tirgus ir tik neliels, ka, visticamāk, tie jāapvieno un loģisks ir jautājums - kurā valstī ražošana ir visizdevīgākā no investora viedokļa. "Latvijā ir ceturtās zemākās darba izmaksas Eiropas valstu vidū - tas nozīmē, ka galvenā problēma nav dārdzība, bet gan neapdomīgā un pēkšņā nosacījumu maiņa. Es teiktu - neapdomīga tirināšanās likumdošanā. Ja svarīgākie likumi tiek mainīti četras piecas reizes gadā, tas vairs nav labi," kritizē ekonomiste. Ja turpināsies šāda raustīšanās ar likumdošanu un nodokļiem, ko var saukt par uzbrukumiem uzņēmējiem, tad Latvija savu rūpniecību var pazaudēt vēl vairāk.
Visu rakstu par Latvijas pārtikas ražošanas pārcelšanu uz ārzemēm lasiet 11.oktobra žurnālā Sestdiena!