Par kāpšanu mīlestības kalnā. Sieviete, kura viena adoptējusi divus bērnus

Dzintars Sodums, kuram Iveta no Ventspils uz Ikšķili veda omes ceptās reņģītes, par Ivetu teica - jaudīga meita. Stāsts par Ivetas pašas dzīvi ir stāsts par mīlestības kalnu, kurā viņa kāpj pacietīgi un neatlaidīgi. Neierasti un citādi, kā parasts aprakstīt sievietes laimes formulu. Ar lielu, iekšēju spēku, kāds piemīt gruntīgajām kurzemniecēm, ar dzīves gudrību, mantotu paaudzēs, ar gaišu cilvēkmīlestību, kuru tagad viņa dāvājusi diviem bērniem.Lai šis stāsts mums atgādina par dzīves izvēlēm, lai mēs negaužamies par dzīvi, bet pieņemam to ar cieņu un mīlestību. Lai mēs atrodam savas mājas. Un lai galu galā uzkāpjam katrs savā mīlestības klanā. Vēl piebildīšu, ka šai publikācijai ir priekšvēsture, kas liek aizdomāties par mūsu sabiedrības liekulības tirgu. Intervija ar Ivetu kāda Latvijas sieviešu žurnāla redaktorei šķita neiederīga tā glamūra atmosfērā. Joprojām palieku pie sava ieskata, ka tieši šādi stāsti liek aizdomāties par dzīves īstenību, nevis par nogrimēto realitāti, kāda uz mums savā "krāšņumā" tik bieži raugās no žurnālu lappusēm. Ir vēl ziemīgs vakars Ventspils rakstnieku mājā, kur esmu atbraukusi rakstīt savu jauno romānu. Nav viegli Ivetu pierunāt uz sarunu par viņas dzīves lielo, cilvēcisko izvēli adoptēt divus bērnus, kuri gadījušies mātēm ar visu slikto ieradumu kopumu. Iveta pati nāk no vitālas ventspilnieku ģimenes, viņas ome joprojām cep smeķīgās reņģītes. Iveta stāsta, ka abām ar omi ir rituāls: "Kad cepam pīrāgus, sākam to darīt ap vienpadsmitiem no rīta, lēni malkojot šampanieti. Mana ome visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi un vienmēr man teica: kad es aiziešu pensijā, tu nāksi manā vietā. Es atbildēju - nekad." Ivetu interesēja pavisam citas lietas. No dzimšanas viņa zināja, ka būs dzīvnieku daktere. Taču tagad viņa ir arī grāmatvede."Jau astoņus gadus ir prieks nākt uz darbu. Esmu pabijusi tik daudzos rakstniecības pasākumos. Iepazinusi rakstniekus kā cilvēkus. Un lielākoties viņi ir lieliski. Esmu arī redzējusi tās radošās mokas, jo rakstīt it nemaz nav viegli. Te ir mana sapņu vieta - gan disciplīna, gan brīva, radoša atmosfēra vienlaikus. Un, dzīvojot te, pie jūras, bieži ir vējš, kas izpūš no galvas visu lieko un nevajadzīgo. Atstāj tikai būtisko. Atgriež pie saprašanas."Tieši šeit sākas arī Ivetas dzīves pagrieziena punkts. Viņa ir jauna sieviete, kurai ir savs sapņu darbs, draugi rakstnieki, bet viņa, būdama viena, nolemj adoptēt bērnus. Par šo pagrieziena punktu Iveta pati saka tā: "Man bija 37 gadi. Es sajutu, ka visām manām izglītībām un zināšanām ir maz jēgas, ja nav kāda, kam to atstāt. Lai arī bērns tev tiek iedots uz laiku. Es vēlējos savas zināšanas kādam atstāt, dot tālāk. Par adopciju domāju ilgi. Man vajadzēja sajūtu, ka esmu droša par sevi neatkarīgi no tā, ko citi par to domā. Gaidot uz saviem bērniem, varu dot mājas un mīlestību bērnam, kuram tā visa nav. Un nekur nav teikts, ka maniem bērniem jānāk caur mani."Vispirms pie Ivetas atnāca mazais Mārtiņš. Iveta smejas, ka Mārtiņš ir neplānotais bērns. Bērnam vissvarīgākais ir pirmais dzīves gads. Iveta bija nolēmusi sākt ar audžuģimenes statusu, ņemt zīdaini meitenīti, pakļaujoties stereotipam, ka sieviete viena labāk var audzināt meiteni. Sākumā viņai nav bijis domas adoptēt - tikai audzināt līdz brīdim, kad bērniņam uzradīsies adoptētāji. Bet kā allaž: cilvēks domā, Dievs dara. Ivetas dzimšanas dienā viņu sasniedzis zvans no bāriņtiesas. Ir puisītis - gads un septiņi mēneši. Un Iveta teikusi: jā, braukšu paskatīties. Mārtiņš bijis tik maziņš. Nevarējis nostāvēt kājās, rociņas viņam neklausījušas. Iveta nav varējusi pateikt "nē", un viņai bijusi spēcīga sajūta - puisītis jādabū uz kājām. Mārtiņš pirmajā dienā uzvedies tā, it kā būtu pie Ivetas vienmēr dzīvojis. Bet viņa attīstība atbildusi pusgadu vecam bērnam. Izrādās, bioloģiskā māte regulāri gājusi dzert un atstājusi Mārtiņu badā uz ilgu laiku. Sekas tam esot jūtamas vēl tagad. Atceroties pirmo laiku, Iveta saka: "Mums gāja grūti. Bet es skaidri jutu - mums izdosies. Soli pa solītim. Kad Mārtiņš kļuva juridiski brīvs, sapratu, ka nevienam citam viņu neatdošu. Viņš ir mans bērns."Ivetas ceļš mīlestības kalnā brīnumaini turpinājās. Pēc gada pienācis nākamais zvans no bāriņtiesas ar ziņu: ir maza meitenīte.Visu rakstu par Ivetu Lībergu lasiet žurnāla Sestdiena 2.-9. aprīļa numurā!