Pēc tam kad šā gada 12. februārī pēc ASV prezidenta Donalda Trampa iniciatīvas notika pusotru stundu ilga telefonsaruna starp viņu un Krievijas līderi, bet 18. februārī Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā vairāk nekā pēc trīs gadu pārtraukuma tika aizvadīta ASV un Krievijas augstākā līmeņa diplomātu tikšanās, ekspertu vidū, medijos un interneta platformās plaši tiek apspriesti jauni iespējamie miera plāni Ukrainai, karadarbības beigu termiņi un citi līdzīgi jautājumi.
Taču kuri no iezīmētajiem scenārijiem ir tiešām reāli? Un ko tie nozīmēs agresora nomocītajai valstij?
POLITISKI DIPLOMĀTISKĀS KAISLĪBAS
ASV un Krievijas diplomātu sarunas, kuras laika ziņā gandrīz sakrita ar Krievijas iebrukuma Ukrainā trešo gadadienu, ASV prezidenta Donalda Trampa un viņa administrācijas augstāko amatpersonu nostājas dēļ izpelnījušās neviennozīmīgu vērtējumu. Kontaktu atjaunošanu ar Krieviju Tramps sāka, pat neinformējot par saviem plāniem nedz Ukrainu, nedz otru līdz šim nozīmīgāko Ukrainas atbalstītāju Eiropas Savienību (ES). Arī to pārstāvji netika uzaicināti uz sarunām Rijādā. Savukārt Trampa administrācijas amatpersonas pirmajās vizītēs Eiropā skaidri lika saprast, ka ASV par prioritāru uzskata nevis Ukrainas atbalstīšanu "tik ilgi, cik tas būs nepieciešams", bet gan savu robežu drošību un Indijas un Klusā okeāna reģionu, un šā iemesla dēļ Ukrainas atbalstīšana turpmāk būs tikai Eiropas atbildība.
Spilgts piemērs tam bija ASV jaunais aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, kurš Ukrainas aizsardzības jautājumu kontaktgrupas sanāksmē jeb tā dēvētā Ramšteinas formāta kārtējās tikšanās laikā skaidri definēja ASV jauno nostāju Ukrainas krīzes atrisināšanas jautājumā. Viņš noraidīja Ukrainas iespējas pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei, kā arī nodēvēja par nereālistisku varbūtību, ka Ukraina varētu atgūt kontroli pār teritorijām 2022. gada robežās. Tāpat Hegsets paziņoja, ka ASV bruņotie spēki nepiedalīsies potenciāli iespējamajā miera uzturēšanas misijā Ukrainā, kas tiek apspriesta kā atsevišķu miera panākšanas un nodrošināšanas scenāriju daļa.
Te jāpaskaidro – ja tiek runāts par Ukrainu 1991. gada robežās, tad ar to saprot visu starptautiski atzīto valsts teritoriju, ieskaitot Krimu un Sevastopoli, bet, ja par Ukrainu 2014. gada robežās, tad bez abām pēdējām. 2022. gada robežas tikmēr jau nozīmē, ka no Ukrainas sastāva tiek svītrotas arī Doneckas un Luhanskas prokrievisko separātistu tobrīd kontrolētās teritorijas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!