Papagaiļi it kā nevar dižoties ar lielām smadzenēm, taču krāšņie putni kaut kādā veidā iemācījušies izklaidēt cilvēkus, atdarinot mūsu izrunātās skaņas. Dažkārt pat tik precīzi, ka noticam to spējai runāt cilvēku valodā. Kā gan papagaiļiem izdodas tik sarežģītas vokalizācijas?
Atbildi uz šo jautājumu meklējuši ne vien papagaiļu saimnieki, bet arī zinātnieki. Pēc nesenākā pētījuma viņi pavirzījušies vēl mazliet tuvāk mīklas atminējumam, lai gan pilnībā šo fenomenu izskaidrot vēl nespēj.
ATCERAS UN PROT MĀCĪTIES
Izrādās, ka putnu smadzenes nemaz nav tik nevarīgas, kā cilvēki vīzdegunīgi uzskatījuši. Tās pat atsevišķās jomās darbojas pārsteidzoši līdzīgi mūsējām, un tādēļ papagaiļiem piemīt laba atmiņa, kā arī mācīšanās, skaitīšanas un spriešanas spēja.
Žurnālā Nature publicēts ziņojums par pētījumu, kurā zinātnieki pievērsās Austrālijas viļņaino papagaiļu izzināšanai. Mazie putni neona zaļā un dzeltenā krāsā, kurus bieži pārdod kā mājdzīvniekus, savvaļā dzīvo sociālos baros un sazinās ar ilgstošu vīterošanu. Arī nebrīvē viņi saglabā savus sociālos paradumus, atdarinot apkārt dzirdamās skaņas. Ja tie ir cilvēku izrunātie vārdi, tad papagaiļi cenšas izrunāt tos. Piemēram, papagailis, vārdā Puks, pagājušā gadsimta nogalē pat iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā ar lielāko vārdu krājumu – 1728 vārdiem.
ATŠĶIRĪGI NO CITIEM
Lai saprastu, kā šie putni atdarina cilvēku izrunātos vārdus un rada tik daudz atšķirīgu skaņu, pētījuma autori ķirurģiski implantēja nelielas zondes četru papagaiļu smadzeņu reģionā, kas saistīts ar putnu balss orgānu. Pēc tam viņi savāca informāciju par katra putna nervu aktivitāti vokalizēšanas brīžos. Zinātnieki salīdzināja šos datus ar informāciju, kas iegūta no cilvēkiem un Austrālijas zebras žubītēm – dziedātājputniem, ko parasti izmanto zinātniskos pētījumos un kam ir šaurāks balss repertuārs nekā papagaiļiem.
Darba autori atklāja, ka papagaiļu smadzeņu reģions, ko dēvē par priekšējo arkopaliju (AAC), darbojas līdzīgāk cilvēka smadzeņu garozas daļām, kas saistītas ar runas funkciju, nevis citu putnu smadzenēm. Zebras žubītēm vokalizācijas ir kodētas ar sarežģītiem, neinterpretējamiem neironu darbības blokiem. Katru skaņu pavada unikāls smadzeņu "svītrkods". Zebras žubītes mācās un atkārto sarežģītas dziesmas, taču to smadzeņu darbība liecina, ka tām ir ierobežotas spējas mainīt apgūto vai improvizēt.
"Raugoties uz zebras žubītes smadzeņu viļņiem, mēs nevaram no tiem izdarīt nekādus secinājumus," portālam Popular Science teic darba līdzautors Ņujorkas Universitātes neirozinātnieks Maikls Longs, "mēs neredzam nekādu norādi uz faktiskajām notīm. Varam vien redzēt aktivitāti, un tā ir vienāda katru reizi, kad šie putni dzied savas dziesmas."
SKAŅAS VEIDO KĀ CILVĒKI
Papagaiļu gadījumā viss ir citādi. Viņu smadzenes darbojas modulārā veidā – gluži kā cilvēkiem. Šķiet, ka putni un cilvēki kodē vokalizāciju, izmantojot diskrētus, atkārtojamus nervu ceļus. Cilvēka smadzenēs specifiskas lūpu vai mēles muskuļu kustības ir saistītas ar noteiktiem neironu modeļiem. Sakarības ir pietiekami skaidras, lai zinātnieki varētu izmantot šāda veida smadzeņu signālus runas interpretēšanai. Arī papagaiļu smadzenēs neironi šaudās atbilstoši putna radītajam skaņas tonim un veidam.
"Tā ir kā vokālā tastatūra. Šķiet, atsevišķas smadzeņu šūnas virza līdzskaņu un patskaņu skaņas. Izmantojot visas kombinācijas, varat iekodēt visu, ko vēlaties pateikt," skaidro zinātnieks, piebilstot, ka šī ir pirmā reize, kad dzīvniekos izdevies atklāt cilvēkiem līdzīgu vokalizācijas metodi.