Vēl nesen drūmi klusējušās ēkas spoguļotās durvis atkal virinās, bet caur masīvo vārtrūmi, pa kuru Baigajā gadā ar smago auto izveda padomju varas nonāvētos, tagad ikdienišķi staigā cilvēki. Tas viss izskatās sirreāli.
Kādreizējā čekas darbinieku ēdamzālē uz sienas nupat atjaunots VDK ģerbonis, kam apkārt "izbārstītas" zilas zvaigznes. Nedaudz tālāk Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki kabina nost nodzeltējušos mežģīņu aizkarus un stūķē tos sarkanā čaukstošā maisā. Čekas aizkarus viņi nesīs mājās, lai izmazgātu gadu gaitā sakrātos putekļus. Ēdamzāle būs vienīgā Stūra mājas telpa, kas visiem apmeklētājiem būs brīvi pieejama bez maksas. Tur varēs redzēt ekspozīciju Izstaigā Stūra māju, kas vēstīs par ēkas vēsturi, čekas darbību un ar namu saistīto cilvēku likteņiem. Tos atklās Okupācijas muzeja vēsturnieka Riharda Pētersona veidotā filma, kurā seši dažādos laika posmos čekas mājā ieslodzīti cilvēki dalīsies atmiņās par pārdzīvoto.
Vēsturnieks uzsver, ka šo cilvēku liecības ir unikālas, jo četri no viņiem jau aizgājuši mūžībā. Turklāt viņu atmiņās atklājas līdz šim nezināmi stāsti par čekas māju, kuriem pat grūti noticēt. Piemēram, kāds čekists no Daugavpils pret ieslodzītajiem paslepus izturējies līdzjūtīgi. Vedot cilvēkus no kamerām uz pratināšanu augšstāvos, viņš kabatā pataupījis maizi. "Kamēr neviens neredzēja, atvēra logu un ļāva ieslodzītajam paelpot svaigu gaisu. Tad iedeva maizi un teica, lai ēd tūlīt — ja maizi nesīs atpakaļ uz kameru, tad pārējie domās, ka viņš ir stukačs. Bet, ja šis čekists dzirdēja, ka kāds nāca pa koridoru, tad sāka bļaut un rupju lamāties. Uzreiz kļuva par baigo zvēru," stāsta Pētersons. Senākā liecība vēsta par notikumiem Stūra mājā 40.gadu beigās, bet jaunākā atklāj ieslodzīto pārdzīvojumus 80.gados. "Pēdējā liecībā cilvēks mums stāsta, ka viņu pratinājis čekists, kas pēc tam Latvijas ceļā nodrošinājis programmas sagatavošanu. Viņš nosauca uzvārdu. Ceru, ka mūs pēc tam neiesūdzēs, bet tā tas bija," atklāj vēsturnieks.
Ar baisākajām nama vietām, kur tika īstenots zvērīgais padomju terors, apmeklētājus iepazīstinās tikai gida pavadībā. Viena no tām būs blakus ēdamzālei esošā šautuve, kur Baigajā gadā tika nogalināti vairāk nekā 100 cilvēku. Šodien zaļganajām tapetēm izlīmētajā telpā par asinsdarbiem nekas neliecina, jo vēlāk te ierīkoja čekas darbiniekiem paredzētu veikalu. Telpa, kur uz svētkiem viņi varēja tikt pie dažādiem labumiem, Baigajā gadā bija noklāta ar dēļiem un melnu, gumijotu audumu. Šo materiālu čekisti izvēlējās mērķtiecīgi, lai varētu viegli no tā noskalot upuru asinis, kas tālāk aizplūda pa flīžu grīdās iebetonētajām notekām. Durvis bija polsterētas ar trīskārtīgu filca segu un pārvilktas ar dermatīna kārtu. Blakus tām var redzēt masīvus vārtus, kas ved uz lielo pagalmu. Tie bija paredzēti smagajai automašīnai, ar ko piebrauca pie šautuves durvīm un aizveda audeklos ietītos līķus. Lodes cilvēku pakaušos parasti salaida ap pulksten pieciem no rīta, vienlaikus darbinot speciālus motorus, kas slāpēja slaktiņa troksni. "Cilvēkus šeit šāva no 1941.gada janvāra līdz jūnijam. Pēc tam līdz 1954.gadam šaušana notika Centrālcietumā, bet vēlāk cilvēkus veda nošaut uz Maskavu," stāsta vēsturnieks Pētersons.
Visu rakstu par Stūra māju lasiet 25.aprīļa žurnālā Sestdiena!