Daudz apspriestā, dīvainu lēmumu attaisnošanā nereti piesauktā pusmūža krīze patiešām pastāv. Apkopojot informāciju par tūkstošiem cilvēku mentālās veselības stāvokli, zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka dzīves periodā no 40 līdz 50 gadiem cilvēki dzīvo ar visaugstāko stresa līmeni. Kulmināciju tas sasniedzot ap 45 gadu vecumu.
Aptuveni desmit gadus ilgstošajā periodā cilvēks piedzīvo dažādu garīgās veselības ķibeļu saasināšanos. Tieši šajā posmā augstāko līmeni sasniedz bezmiega izraisītās problēmas, galvassāpes, nemiers un depresija. Rezultātus var uzskatīt par paradoksāliem, jo šajā vecumā liela daļa kvalificēta darba veicēju ir sasnieguši karjeras virsotnes un gūst lielākos ienākumus dzīvē, kā arī ir atbrīvojušies no kredītsaistībām. Tomēr prātam kaut kas neliek mieru
Stresa kulminācija
Starptautiska ekonomistu komanda no Lielbritānijas, ASV un Singapūras apkopoja un izanalizēja datus aptuveni par 18 tūkstošu cilvēku veselību un labklājību. Tie pārstāvēja dažādas valstis, ieskaitot ASV, Austrāliju un Lielbritāniju, dažādas paaudzes, jo dati tika vākti vairākas desmitgades, un dažādas vecuma grupas. Kad visa apkopotā informācija tika salikta vienā grafikā, pētniekiem pavērās nepārprotama aina: stresa līkne 40 līdz 50 gadu vecumā uzmeta pamatīgu kūkumu. Proti, tieši šajā periodā cilvēki piedzīvo paaugstinātu nervozitāti, satraukumu un apmulsumu, kas viņus pamudina darīt neprātīgas lietas. To vidū ir ātras sporta mašīnas vai motocikla iegāde, dzīvesbiedra maiņa, spējš pagrieziens karjerā vai dzīvesveidā. Radikālākajā formā cilvēks vienkārši atsakās no līdzšinējās dzīves un nododas pilnīgi citiem mērķiem un izaicinājumiem.
"Pusmūžs ir laiks, kad cilvēki nesamērīgi biežāk labprātīgi aiziet no dzīves, viņiem ir miega traucējumi, viņi ir klīniski depresīvi, viņiem ir grūti koncentrēties, aizmirst sliktās lietas, viņi jūtas nomākti savā darbavietā, cieš no darba spējas samazinošām galvassāpēm un kļūst atkarīgi no alkohola," The National Bureau of Economic Research (NBER) vietnē publicētajā ziņojumā raksta tā autori, "šķiet, daudzu mūsu līdzcilvēku dzīves vidū kaut kas svarīgs noiet greizi."
Statistika rāda, ka cilvēki pusmūžā divreiz biežāk sirgst ar depresiju nekā cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem un jaunāki par 25 gadiem. Arī pašnāvību risks sasniedz maksimumu aptuveni 50 gadu vecumā vīriešiem un dažus gadus agrāk sievietēm. Slimnīcās ar miega traucējumiem visbiežāk nonāk aptuveni 50 gadu vecie, un cilvēki pusmūžā ziņo par vismazāko miega stundu skaitu naktī.
Nepiepildīto sapņu nasta
Sākotnējā hipotēze, ka paaugstināta stresa pamatā ir bērni, ātri tika atmesta. Lai arī tā šķiet ticama, jo vairumam pieaugušo pusmūža vecums sakrīt ar periodu, kad bērni izdzīvo grūtos pusaudžu gadus vai sāk savu patstāvīgo dzīvi, dati parādīja, ka no mentālo problēmu saasinājuma cieš arī bez bērniem esošie, turklāt – gan kopā dzīvojoši pāri, gan vientuļnieki. Tas lika pētniekiem raudzīties citā virzienā.
Patlaban viņi vēl nevar ar zinātniskām metodēm apstiprināt savu pieņēmumu, taču sliecas domāt, ka pusmūža krīzes pamatā ir sevis šaustīšana par nesasniegtajiem jaunības sapņiem. Tikai nelielam procentam planētas iedzīvotāju izdodas izveidot tādu dzīvi, par kādu viņi sapņojuši skolas vai studiju laikā. Pat ja daļa no iecerētā ir sasniegta, kaut ko ir nācies upurēt, kas neizbēgami rada vilšanās sajūtu. Aptuveni 40 gadu vecumā apjaušot, ka vairs neizdosies sasniegt kārotos mērķus, pārdzīvojumi pastiprinās
Interesanti, ka līdzīgu krīzi piedzīvo arī pērtiķi. Pētījumos ar šimpanzēm un orangutaniem savulaik noskaidrots, ka dzīvnieki pusmūžā ir nomāktāki un apātiskāki nekā citos dzīves periodos.
Mierinājumam var kalpot fakts, ka grūtais posms kādu dienu pāriet. Tiklīdz cilvēks samierinās ar savu dzīvi un vietu pasaulē, laimes sajūta pieaug. 70 gadu vecumā cilvēks ir tikpat apmierināts ar dzīvi kā 20 gados.