Blakus Valmiermuižas alus brūzim ir sens muižas parks. Ruņģis ik pa laikam mūsu sarunas laikā norāda uz lielajiem ozoliem. "Man stāstīja, ka tādam ozolam sakņu sistēma var būt tikpat liela kā koks," saka uzņēmējs. Viņš domā, ka, līdzīgi kā ozolam, arī nācijai ir saknes. Ir svarīgi to apzināties. Vienlaikus pie saknēm nav arī jāapstājas. Koks un nācija var kuplot, augt un attīstīties. Uzņēmēju iedvesmo vēsture. Tas, ka netālajos Burtniekos ir viena no senākajām cilvēku apmešanās vietām Baltijā, ka tieši šeit tikusi izveidota pirmā organizācija, kuras nosaukumā ir vārds "latvieši", – Latviešu brāļu draudzes. Arī tas, ka viena no Valmiermuižas muižniecēm bijusi Magdalēna Elizabete fon Hallarte, kura atbalstījusi šīs kustības izveidi un, kā stāsta alus brūža saimnieks, uzskatāma par pirmo feministi Latvijas teritorijā.
Kāda ir Valmiermuižas veiksmes formula? Ruņģis atbild, ka dara lietas, kas pašu rezonē. Viņš priekš sevis to ir reducējis līdz formulai 3S – sirdsvieta, sirdslieta un sirdsapziņa.
Sirdsvieta
Uzņēmējs jau sen jutis, ka grib kaut ko darīt Valmierā. Savā sirdsvietā, no kurienes nāk viņa tēvs un vectēvs. Tas bijis pirmais dzinulis kaut ko mainīt. "10 gadu strādāju Rīgā, labi bija gājis, bet sapratu, ka gribu kaut ko darīt savā dzimtajā pusē. Sapratu, ka tas var būt jebkas. Es varu cept maizi, taisīt galdus. Gribējās ko reālu. Nevis tā, ka es kaut ko konsultēju un mācu. Kaut kāds tāds amatniecības sapnis, ko gribēju piedzīvot Valmiermuižā," atceras Ruņģis. Protams, bija pamanīts, ka Valmierai nav sava alus. Toties ir Cēsīm un Bauskai, un pat Brenguļiem. Citi gan teikuši, ka alus būtu slikta ideja – esot liela konkurence, vairāki brūži jau bija bankrotējuši. Taču jāpiemin, ka pirms Valmiermuižas alus darītavas izveidošanas bijuši 15 brūži, šobrīd Latvijā darbojas 45 alus darītavas, kas uz iedzīvotāju daudzumu ir lielāks skaitlis nekā mazo alus darītavu citadelē ASV.
Valmiermuižas alus darītavas īpašnieks atceras, kā pirms vairāk nekā 10 gadiem nonācis pasākumā Jūrmalā – pieczvaigžņu viesnīca, smalki ēdieni un dzērieni, cigāri, balts galdauts un saulriets. Sagribējies alu, taču tas nebija pieejams. Viņš atceras, kā braucis mājās un domājis, kā tas var būt, ka viņam kā latvietim neviens tādā pasākumā nevar piedāvāt alu. Internetā meklējis, kāds tad ir populārākais alus Latvijā. Tolaik tas bijis kāds alus divlitru plastmasas pudelē. "Un tad sapratu, ka pieczvaigžņu viesnīca, smalks pasākums un šis alus nekādi neiet kopā. Tajā brīdī man dzima pārliecība, ka esmu ģēnijs un atklājis, kur ir mana iespēja – radīt smalku alu, lai tādā smalkā pasākumā arī man būtu, ko iegādāties un citiem piedāvāt," atceras Ruņģis. Sācis meklēt atbildes vēsturē, lasījis latviešu ēdienu vēstures pētnieces Lindas Dumpes grāmatu Alus tradīcijas Latvijā un tad sapratis, ka tomēr nevarot būt ģēnijs, jo viss jau ir ticis izdomāts un bijis Latvijas teritorijā pirms gadu tūkstošiem. Alus gatavots jau sen un bijis galvenais svētku dzēriens godos. Viņš sev jautājis: "Kā tas ir, ka latvieši atgūst savu neatkarību, savu karogu, himnu, atgūst valsti un parlamentu, bet nav atguvuši savu svētku dzērienu?" Tagad gan iepriekš pieminētajā viesnīcā alus esot. Valmiermuižas. Tāpat arī citās pieczvaigžņu viesnīcās un smalkos restorānos. Bet tad Valmiermuižas saimnieks atgādina, ka pērn un aizpērn viņš kā mazais uzņēmējs ticis uzaicināts uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta. "Tur kā parasti – rituāls, sagaida virsnieki, dzied himnu. Ir runas, ka mums jālepojas ar Latvijas uzņēmējiem un ka esam lieli malači. Un tad ir grupas, kas dzied latviskas un skaistas dziesmas. Diplomi. Seko mazs banketiņš un tad uzreiz spāņu vīns un lašmaizītes," atceras Ruņģis. Viņš gribētu, lai latviskais lepnums ir dzīvs arī, ja runa ir par garšu. "Esmu piepildījis sapni, ka pieczvaigžņu viesnīcās un smalkākajos restorānos ir Latvijas alus, tagad mans sapnis ir, ka arī valsts protokolā noticēs, ka var lepoties ar alu tikpat ļoti, cik franči lepojas ar šampanieti. Latvijas šampanietis ir alus. Man gribētos ticēt, ka mēs Latvijā, arī augstākās valsts amatpersonas, leposimies ar savu šampanieti, kas ir alus!" saka aldaris. Viņam ir svarīgi, ka mums ir ne tikai sava valsts, bet arī garša, ka varētu lielīties ar savu alu gluži tāpat kā franči ar šampanieti. Ruņģis paskaidro, ka tāpēc uz katras pudeles ir rakstīts – ražots Valmiermuižā. Vēji pūšot visādi – ir arī krīzes un lietus dienas, taču viņam šķiet: ja tu esi savā sirdsvietā, tā vienlaikus ir arī spēka vieta.
Sirdslieta
Otrā S būtiskā sastāvdaļa Ruņģim ir sirdslieta – darīt kaut ko, kas liek sirdij sisties straujāk. Viņam mēdz jautāt, vai neapnīk katru dienu darīt alu. "Bet vai tad Ronaldu neapnīk? Droši vien ne. Ja tu esi atradis savu sirdslietu, tad stundas neskaiti, kalnus neskaiti," ir pārliecināts valmierietis. Viņam arī būtiski, ka var izdarīt ko praktisku – taustāma pieredze, nevis ekselis. Ruņģis cer, ka, atgriežot alu uz svētku galda, ir iespējams atcerēties, ka arī latviešiem ir savi svētki, ka nav jāsvin Halovīns, jo ir Mārtiņi, kas būtībā ir par to pašu. "Mani iedvesmo stāsts par skandināviem, kuri pirms desmit gadiem sāka runāt par skandināvu virtuvi – ka var savus produktus piedāvāt tikpat smalki kā franču virtuvē," saka Ruņģis. Valmiermuižā to sauc par zemes garšu. Valmiermuižas alus virtuvē ir pieprasītas, piemēram, reņģes alus tempurā, bet suši piedāvājumā nav. Ja darbs ir sirdslieta, rodoties arī visādas idejas. Piemēram, ekskursijas, par kurām ir liela interese, vai Gardu muti tirdziņi latviešu gadskārtās. Un tad vēl ideja par alus kvartālu Rīgā. Kopā ar citiem mazajiem alus ražotājiem sapratuši, ka starp trim vēsturiskajiem alus brūžiem Rīgā (Kuncendorfs, Kimmels un fon Strickis) tagad saradusies virkne mazo aldaru. Nolēmuši stāstus apvienot, un tagad divus kilometrus garā pastaigā iespējams nobaudīt ap 100 dažādu vietējo alus garšu. "Ja ir sirdslieta, tad visu laiku veidojas foršas idejas," zina Ruņģis.
Sirdsapziņa
Valmiermuižas saimnieks atceras, kā vienā aldaru pasākumā kāds pieredzējis aldaris atgādinājis, ka, protams, sastāvs ir svarīgs un tehnoloģijas arī. Taču vēl svarīgāka esot sirdsapziņa, jo tikai tad, kad darbu var izdarīt līdz galam, nenoslēpjot defektus, ir arī ievērota sirdsapziņa. Tāpēc uz Valmiermuižas alus etiķetēm ir godīgi norādītas visas četras sastāvdaļas. Alus Latvijā ir palicis, šķiet, vienīgais pārtikas produkts, uz kura pilns sastāva saraksts obligāti nav jānorāda. Taču aldarim šķitis svarīgi to parādīt. Tāpat arī norādīt, ka alus ražots Valmiermuižā Latvijā, ka var uzlikt savu parakstu.
Tomēr stāstos par savu veiksmes formulu Ruņģis 3S formulu vēlas papildināt arī ar saimi. Tieši tāpēc viņam patīk sevi saukt par saimnieku. "Saime", viņaprāt, ir ļoti skaists latviešu vārds, daudz skaistāks, piemēram, par "tīmu". Tas nozīmē arī saimes pulcināšanu gan visiem kopā, gan uz atsevišķajiem Valmiermuižas saimes zariem. Saimniekam ir svarīgi, ka darbiniekiem, piemēram, ir kopīgas pusdienas, kur visi var satikties un aprunāties.
Aldara sapņi tiešām iedvesmo, taču atgādinu, ka vienlaikus Lindas Dumpes grāmatā ir arī uzsvērts, ka latvieši alu dzēra, jo tas bija pieejamāks. Tomēr smalkāki un turīgāki vīri mēdza dzert brandavīnu, kamēr citiem atlika vien par to pasapņot. Taču Valmiermuižas saimnieks zina stāstīt, ka arī Latvijas teritorijā darītas smalkas lietas. Latvijas teritorijā brūvējuši ļoti īpašu alus veidu, pēc kā tagad brūvē Jaunzēlandē, Amerikā, Kanādā. Tas ir Baltijas porteris. Unikāls ar to, ka to brūvēja ar tā saucamajiem lager raugiem, kuri raudzējas divreiz zemākā temperatūrā nekā citi. No šī alus arī agrāk jauca kokteiļus. Bija kafejnīcas un bija arī porternīcas, kur alu pasniedza līdzīgi kā kafiju – ar cukuru un citām saldām piedevām. Tagad šī pieeja esot pasaules slavens alus brūvēšanas stils. Valmiermuiža gribot pie tā atgriezties un līdz gada beigām noslīpēt pašiem savu Baltijas porteri.
Latviešu alus ceļš
Daudzi skatoties, ko dara citi. Piemēram, ASV esot mode brūvēt ļoti rūgtu alu, Beļģijā savukārt ļoti skābu. Taču Valmiermuiža jaunas idejas meklējot vietējo muižu alus darīšanas vēsturē. Tā radies dūmalus, kura pamatā ir dūmots iesals. Savukārt Klona alus radies no vēsturiskās pieredzes, kad iesalu kaltēja uz klona grīdām. Ruņģim tāds alus atgādina bērnību. Topošā Baltijas portera atšķirīgā pieeja savukārt būšot grauzdēšana. Līdz ar to garša atgādināšot kafiju vai šokolādi.
Ruņģis gan atgādina par ozola lapotni – ka idejas, kas nākušas no saknēm, šodien ir jārealizē ar mūsdienīgiem līdzekļiem. Tāpēc Valmiermuižas saime izmantojusi arī Eiropas Savienības atbalstu, lai investētu ražošanā. Brūzī nu ir no Vācijas iepirkti smalki nerūsējošā tērauda katli. Kopumā investīcijās ir ieguldīts ap 4 miljoniem eiro, no kuriem puse ir bijis ES līdzfinansējums. Saimnieks skaidro, ka tas ļauj Valmiermuižai izmantot pašas kvalitatīvākās iekārtas, lai būtu no tiesas iespējams sasniegt šampanieša kvalitāti. "Alus specifika ir tāda, ka sākotnēji ir jāiegulda ļoti daudz naudas, jo tās ir smalkas, dārgas iekārtas, dzelži. Pēc tam gan tās kalpo ļoti ilgi. Tāpēc ir svarīgi, ka sākumā tu vari paņemt pašu labāko, lai nākamos 30 gadus brūvētu labāko alu, jo, ja tu gribi smalku alu, ir vajadzīgs arī smalks mūzikas instruments!" atgādina uzņēmējs.
Ja nu ir jāatrod kāda bēda, tad Ruņģis varētu izcelt vēl viena brūža trūkumu jūnijā, kad pieprasījums pēc mazo ražotāju alus ir daudz lielāks. Šogad arī bijis silts maijs. Alus brūzī katru gadu veido nelielus iekrājumus, lai iztrūkums jūnijā nebūtu tik liels. Taču šogad krājumi notērēti jau maijā. Un vēl Ruņģis atgādina par kādu būtisku mirkli pirms trim gadiem. Tad pirmo reizi latvieši vairāk sākuši dzert importēto, ne vietējo alu. Protams, liela nozīme ir arī tam, ka atsevišķi lielie ražotāji savu produkciju nu ražo ārpus Latvijas. "Katrs uzņēmums var darīt, ko grib. Lielajiem uzņēmumiem tas ir just business. Bet sirdsvieta, sirdslieta un sirdsapziņa – tas nav just business. Protams, uzņēmumam ir jāpelna, bet man ir svarīgi – kā, kur un ar ko es pelnu savu naudu. Tāpēc man ir svarīgi, kur es to daru. Priekš manis vissvarīgāk ir, ka es to varu darīt savā sirdsvietā. Lielajiem uzņēmumiem tam nav nozīmes. Skaidrs, ka viņiem visa pasaule ir sirdsvieta," atzīst uzņēmējs.
Domājot par gaidāmajiem svētkiem, Ruņģis grib cerēt, ka atkal pienāks dienas, kad Latvijā vairāk baudīs vietējo alu. Un tieši baudīs, ne dzers. Baudīs – tas nozīmē no alus glāzēm, ievērojot pareizo pasniegšanas temperatūru, nedzerot vairāk kā, piemēram, divas pudeles. Ruņģis noteikti negribētu oktoberfestus Latvijā ar litrīgiem alus kausiem. Viņš stāsta, ka atbalstījis baleta izrādi Skroderdienas Silmačos, kuras noslēgumā pasniegts Valmiermuižas alus. Opera, Blaumanis un smalkas 0,2 litru glāzītes – lūk, tas ir komplekts, kur alus, aldaraprāt, iederētos. "Un tamdēļ es ticu, ka tas ir šampanietis," viņš saka un retoriski vaicā: "Kāpēc rupjmaize nevar būt delikatese? Es ticu, ka rupjmaize ir delikatese un alus ir šampanietis!"