Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Radēviča: Medaļa gāja secen, toties atnāca meitiņa

Pagājušā gada vasarā viens vienīgs centimetrs šķīra Inetu Radēviču no olimpisko spēļu medaļas, par ko viņa bija sapņojusi kopš agras bērnības, kad dzimtās Krāslavas sporta laukumos sāka ceļu uz panākumiem.

Daudzas sportistes (un arī sportisti) šādā brīdī nekautrētos izplūst asarās, bet Ineta smaidīja. Gan uzvaras, gan sāpīgas neveiksmes viņa iemācījusies uztvert ar smaidu, jo tic, ka šajā dzīvē nekas nenotiek nejauši.

Reti gadās satikt tik dzīvespriecīgu cilvēku kā Ineta, un arī šoreiz intervijas laikā viņa burtiski staro. Pagājušā gada nogalē Ineta paziņoja par lēmumu beigt sportistes karjeru un tagad secina: visas zīmes dzīves ceļā apstiprinājušas, ka šis lēmums bijis pareizs. Ineta stāsta, ka ir ļoti laimīga, jo gaida ģimenes pieaugumu, pēc dažiem mēnešiem viņa laidīs pasaulē ilgi gaidīto meitiņu. Ineta ar vīru Krievijas hokejistu Pjotru Sčastļiviju pašlaik dzīvo Maskavas apkaimē, bet maija nogalē bija atbraukusi uz Latviju, lai piedalītos vairākos sporta pasākumos, vadītu meistarklasi jaunajiem sportistiem. Viņa uzņēmusies arī sabiedriskos pienākumus, kļuvusi par Latvijas Sieviešu sporta savienības viceprezidenti. Ineta atzīst, ka vislabāk jūtas tieši mājās, Latvijā, bet jāsniedz atbalsts Pjotram, kurš turpina hokejista karjeru. Pārvilināt viņu uz Rīgas Dinamo nav izdevies, Sčastļivijs turpinās spēlēt Ņižņijnovgorodas Torpedo komandā. Taču kādreiz Ineta ar ģimeni varētu atgriezties Latvijā.

Fragments no intervijas:

Jūs ar vīru Pjotru esat sportisti, arī pati nāc no sportiskas ģimenes — tēvs bija sportists, mamma strādāja par treneri. Vai arī savam dēlam Markam novēli, lai viņa dzīve būtu saistīta ar sportu? 

Es viņam novēlu, lai viņš dara to, ko mīl un vēlas darīt. Manuprāt, tas ir galvenais. Atceros, kā bērnībā sapņoju, iedomājos sevi olimpiskā stadiona skrejceliņā, uz pasaules un Eiropas čempionātu pjedestāliem. No vienas puses, tas šķita nesasniedzams sapnis, bet, no otras puses, tā bija tik dziļa vēlēšanās, ka viss pārējais pagaisa. Tāpēc arī katrs smagais treniņš man sagādāja baudu. Dzīvē ir dažādi posmi, bijušas arī neveiksmīgas sacensības, pēc kurām vajadzēja atrast motivāciju. Tas man ļoti palīdzēja, jo varēju darīt to, kas man patīk. Sportistes karjeru neizvēlējos naudas vai ambīciju dēļ. Jutu, ka man sanāca. Bija arī vājības, pie kurām vajadzēja piestrādāt, bet tas bija labs izaicinājums. Tāpēc ļoti gribētu, lai arī mans dēls atrod ko tādu, kas viņu spēcīgi aizrautu. 

Vai sportā pietiek ar talantu un ieguldīto darbu vai arī liela nozīme ir veiksmei?

Protams, veiksmei ir nozīme, bet es to nesaistu ar sacensību galarezultātu. Veiksmei jābūt visas dzīves garumā, lai savā ceļā satiktu pareizos cilvēkus. Jau stāstīju, cik svarīga ir trenera loma, bet svarīgi ir arī tas, kā tu nonāc šī trenera rokās. Kā es satiku savu treneri Krievijā, kā es satiku savu vīru, kurš mani iepazīstināja ar šo treneri — bija tik daudz sakritību. Drīzāk tieši šādas lietas ietekmē panākumus, nevis tikai rezultāti, kad var teikt: «Man nepaveicās, pietrūka viena centimetra.» Sacensības ir nevis veiksmes, bet sagatavotības jautājums. Protams, citreiz pašam vajag nekautrēties, pieņemt lēmumus, iziet no savas komforta zonas. Piemēram, man liels izaicinājums bija aizbraukt dzīvot uz Krieviju, jaunībā — doties studēt uz Ameriku. 

Pieminēji to vienu centimetru, kā pagājušogad olimpiskajās spēlēs Londonā tev pietrūka līdz bronzas medaļai. Vai par to vēl domā un pārdzīvo?

Patlaban esmu tik laimīga, ka liekas — ja man būtu tā medaļa, tas neko daudz manā dzīvē nemainītu. Ko varētu dot medaļa? Pateicoties medaļai, man būtu iespēja uzrunāt cilvēkus, iedvesmot viņus tiekties uz mērķi. Taču arī mana ceturtā vieta un tas, ka līdz medaļai pietrūka viena centimetra, man neliedz runāt un dalīties savās emocijās ar pārējiem. Varbūt sporta vēsturē netikšu ierakstīta kā olimpisko spēļu medaļniece, taču tam nav lielas nozīmes, jo, visticamāk, es tāpat būtu beigusi sportot un arī finansiālā ziņā tas neko īpaši nemainītu. 

Par olimpisko medaļu saņemtu valsts prēmiju...

Nu labi, man skapī būtu vēl viena Chanel soma, bet vai tas ir svarīgi? Tas nav iemesls, lai joprojām pārdzīvotu. 

Tomēr ir daudz sportistu, kas vēl ilgi pēc sacensībām nebeidz domāt par savām neveiksmēm, par to, ko varēja darīt savādāk.

Jā, es skatījos uz pjedestālu, man gribējās uz tā būt, tas bija mans sapnis. Taču ceļā, ko gāju, es baudīju katru dienu. Ne tikai veiksmes, bet arī neveiksmes man daudz ko iemācīja. Vairāk priecājos par to, ko sports man ir devis — ģimeni, izglītību, iespēju runāt ar jums, iedvesmot bērnus, iedrošināt viņus. Tāpēc tas «nelaimīgais» centimetrs paliek tikai viens centimetrs. Salīdzinot ar visu pārējo, ko sports man ir devis, muļķīgi būt aizvainotai. 

Pagājušā gada nogalē Gada balvas sportā ceremonijā teici emocionālu runu, paziņoji, ka atvadies no lielā sporta. Pēc tam atklāji, ka uz šo soli tevi iedvesmoja mazais dēls, kurš prasīja, kad viņam būs brālītis vai māsiņa. Vai kopš aiziešanas no sporta neesi šaubījusies par sava lēmuma pareizību?

Meklējot ceļu un stāvot krustcelēs, vienmēr lasu zīmes, ko man sūta dzīve. Decembrī, kad paziņoju par lēmumu beigt sportistes karjeru, mēs ar Pjotru vēl neplānojām ģimenes pieaugumu. Cerēju atpūsties, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem baudīt vasaru. Janvāra beigās uztaisīju grūtniecības testu, un tas bija pozitīvs! (Ineta burtiski staro un neslēpj savu sirsnīgo smaidu — red.). Mēs ar vīru smējāmies: cik reti mēs redzamies un cik ātri viss notika! Droši vien tā bija zīme, ka rīkojos pareizi. Nesen, kad uzzināju, ka man būs meitiņa, pārlasīju savas vecās dienasgrāmatas, kurās reiz rakstīju, ka mans sapnis ir olimpiskā medaļa un meitiņa. Pusi sapņa mēģināju īstenot, bet nesanāca, tad vismaz otru… Kārtējo reizi pārliecinājos, ka jāklausās sevī un jāpieņem lēmumi, balstoties uz iekšējām izjūtām. 

Tu esi dzīvojusi dažādās valstīs — Latvijā, Amerikā, Krievijā. Kur juties vislabāk?

Protams, mājās, Latvijā. Nekādu citu salīdzinājumu nevar būt. Šeit ir iekšējā harmonija, ģimene. Jā, varbūt Daugavas stadions ir noplucis, taču uz to var aiziet kopā ar draugiem un satikt cilvēkus, ar kuriem kopā trenējos pirms desmit gadiem. Amerikā tā nav, un arī Krievijā ne. 

Angļu valodā ir tāds termins homesick jeb «skumjas pēc mājām». Vai, dzīvojot Krievijā, tev pietrūkst Latvijas? 

Protams. It īpaši sākumā, 2006.gadā, kad aizbraucu uz Krieviju. Jā, es brīvi runāju krieviski, jo izaugu Krāslavā, bet šī kultūra un pilsēta man bija svešas, viss jauns — treneris, treniņu grupa. Vīrs, būdams hokejists, bieži bija izbraukumos. Tolaik es jutos kā Maikla Džeksona dziesmā Stranger in Moscow (Svešinieks Maskavā — red.). Bet man dzīvē bija mīlestība, un kā sievietei tas man nozīmēja ļoti daudz. Vīra dēļ biju gatava upurēt ļoti daudz. Bija arī skumji brīži, taču viss tika pārdzīvots.

Visu interviju ar Inetu Radēviču lasiet Sestdienā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata