Fragments no intervijas:
Tuvojas Ziemassvētku un Vecgada vakars — tās ir zināma cikla robežas. Kāds tev bijis 2014. gads dzīvē un darbā?
Dzīvi no darba, īpaši jau radoši cilvēki, nevar atraut, tas ir kā viens kopums. Šķiet, savā mūžā tik daudz lidojusi neesmu nekad. Būtībā tad varētu jautāt: kāds šis gads man bijis uz zemes un gaisā? Tas būtu tikai proporcionāli, jo gaisā pavadīti piecdesmit procenti no kopējā laika, turklāt jāņem vērā, ka man absolūti nepatīk lidot, katrreiz pulss paātrinās līdz divsimt divdesmit. Vienīgi tad, kad lidoju ar vīru, es ļaujos procesam, esmu kā otrs čemodāniņš, kurš brauc viņam līdzi. Ainārs mani tur pie rokas, un es drīkstu neskatīties, kur ir termināli vai geiti. Pirms nedēļas mēs ar Novosibirskas teātri bijām Vladivostokā, kur izrādīja manis iestudēto Traviatu, Verdi Rekviēmu un vēl baletu. Atpakaļ viena lidoju caur Maskavu līdz Rīgai un gaisā pavadīju trīspadsmit stundas. Tas bija tāds ceļojums, ka vairāk par visu ilgojos sajust zemi zem kājām. Kad tas beidzot notika, mani pārņēma neaprakstāma svētlaime.
Tagad priekšā jauns ceļojums, par laimi, tepat pa zemi. Esmu priecīga, jo gada nogale un nākamā gada sākums man atkal paies Latvijas baznīcās kopā ar Uldi Marhileviču koncertā Mana roka Tavējā. Pārsteidzoši, bet pērn sagatavotā Ziemassvētku programma ir tik pieprasīta, ka dziedāsim ne tikai šī, bet arī nākamā gada decembrī.
Lecam pa vecam...
Jā, drusciņ deja vu sajūta, vai ne? Taču par gadu kopumā... Nezinu īsto iemeslu, bet man arī cilvēki no malas saka, ka esmu mainījusies, kļuvusi mierīga. Šķiet, tas tāpēc, ka mājās vienmēr ierodos sajūsmas pilna, un te pavadītais laiks tomēr ir tik īss, ka nepaspēju aplipt ne ar kādiem dubļiem.
Vai tu gaidi dubļus?
Nē, es vienkārši zinu, ka esmu ļoti gards kumosiņš.
Medijiem?
Vienkārši, vispār — gards kumosiņš. Būšana ārpusē ļauj uz visu, kas notiek iekšpusītē, paskatīties ne tik daudz ar humoru, cik tā, it kā tu būtu augstu, augstu kalnos, kur ir mākoņi. Un tad kaut kur tālu, tālu apakšā ir kaut kāds ciematiņš.
Sūnu ciems?
Ne tikai sūnu, bet arī bērzu un rudzupuķu. Galvenais, ka nav vairs iekšējās dzīves panikas. Nav baiļu. Kad es to agrāk intervijā minēju, kāda sieviete draugos vai feisbukā rakstīja komentāros: "No kā tad vajag baidīties?" Un es sapratu, ka apskaužu viņu, jo šādu jautājumu var uzdot tikai absolūti laimīgs cilvēks.
Šķiet, mēs dzīvojam ārkārtīgi bīstamā, nedrošā un riskantā laikā. Tas, kas šodien notiek pasaulē, angliski ir apzīmējams vienā vārdā — dangerous. Metafiziskā plānā, manuprāt, veidojas ļoti lielas pārmaiņas. Nezinu, kvantu fizikā, matērijā vai cilvēku apziņā, bet laiks saspiežas ar katru sekundi un nepamet intuitīva sajūta: kaut kas notiks.
Krievijas agresija Ukrainā un Krimas aneksija daudzus Latvijā inspirēja vismaz domās jau kravāt čemodānus.
Tā var domāt vai teikt tikai tad, ja neredz kopsakarību. Konflikts pastāv politikas līmenī starp divām pasaules varām, kas cīnās par pirmo vietu, no sērijas — kura tad būs tā stiprākā lielvalsts! Īstās lietas nosaka tikai daži cilvēki, bet viņu lēmumus uz savas ādas izjūt miljoni. Es biju retrītā pie Jura Rubeņa, un viņš uzskaitīja lietas, kas cilvēkus dara laimīgus, sākot no maizes un beidzot ar kontu bankā. Izrādās, pat ja tajā nav naudas, tu piederi pie astoņiem procentiem planētas bagātāko cilvēku, jo tev šāds konts vispār ir. Tas mani satrieca.
Vai politika ienāk arī Novosibirskas operteātrī? Kā to jūti uz savas ādas — abi ar Aināru taču esat ārzemnieki no Eiropas.
Teātris nav tā vieta, kur diskutētu par politiku, ja nu vienīgi par kādiem absurdiem lēmumiem, kas nākuši no Krievijas Kultūras ministrijas. Bet nesakarīgu lēmumu netrūkst arī Latvijā, kur šogad iedibinātā Izcilības balva kultūrā, ko saņems tenors Aleksandrs Antoņenko, režisors Jānis Nords un muzejs Žaņa Lipkes memoriāls, jau nākamgad vairs netikšot pasniegta, jo pietrūkstot to pārdesmit tūkstošu eiro. Tajā pašā laikā sportistiem gan valdība atrod naudu simtos tūkstošu. Es to nespēju saprast! Tas, kas notiek Novosibirskā, uz mani patiesībā nemaz neattiecas — tie ir viņu "kāposti".
Māksla nav atdalāma no dzīves, publikas intereses ietekmē ikvienu teātri. Vai esi iedziļinājusies Krievijas sabiedrības nostādnēs, domāšanā un noskaņojumā? Ko krievi gaida?
Viņi gaida to pašu, ko visi citi: baudāmu inscenējumu, izklaidi, lai nebūtu pārāk sarežģīti jādomā vai jācieš. Starp citu, jau 20. decembrī Aināram un režisoram Timofejam Kuļabinam Novosibirskā būs Vāgnera operas Tanheizers pirmizrāde, un interesanti, ka Timofejs Aināram teica: "Skatītāju nevajag izklaidēt, viņam jāmauc starp acīm!" Ainārs ar savu radošo komandu, kurā ietilpstu arī es, cīnās par kvalitāti un muzikālām vērtībām. Viņš māksliniekiem un skatītājiem uzliek grūtus uzdevumus. Mums nav nekādas intereses iet publikas pavadā. Ir pietiekami daudz citu, kuri piepilda teātra kasi.
Tad jau atrodaties elitārās pozīcijās!
Ainārs vienkārši nav ar mieru nolaist latiņu.
Šobrīd Krievijas ekonomikai sākušies grūti laiki, arī pārtika kļūst arvien dārgāka. Vai sadzīvē to kaut kā jūtat, piemēram, maksājot rēķinus vai iepērkoties?
Tur tiešām ir ekonomiskā lejupslīde, rubļa vērtība ārkārtīgi kritusies, taču rēķinus maksā Ainārs, viņš uzņēmies atbildību. Pati pa veikaliem nestaigāju, iepērkos tirgū.
Izklausās ekskluzīvi, tad jau droši vien pārtiec no ikriem...
Tagad vairs sarkanos ikrus nepērku, jo uzzināju, ka tajos ir drausmīgs holesterīna līmenis.
Tad tev jāpāriet uz kaviāru.
Zini, es to vēl neesmu izprovējusi, bet diez vai būtu gatava maksāt lielu naudu par kaut kādām mazām, melnām bumbiņām.
Algu jums maksā dolāros vai rubļos?
Rubļos, bet saproti, mēs jau visu laiku neatrodamies Sibīrijā, tikai periodiski. Aināram ir koncerti visā pasaulē. Mēs pat īsti nepagūstam iepazīties ar krievu cilvēku noskaņojumu vai sadzīvi. Novosibirskā ierodos tikai uz kārtējiem mēģinājumiem.
Visu interviju ar Rēziju Kalniņu lasiet žurnāla Sestdiena 19. decembra – 8. janvāra numurā!