Ritvars Dižkačs. Visa pasaule ir miljons sāpes: Kad raudi Tu - smejos es

Viņu koncertu atceras retais, bet dziesmas joprojām ir populāras, kaut tās atrodamas tikai internetā un nekad nav izdotas ne grupas darbības laikā, ne vēlāk, ja neskaita dažas dziesmas izlasēs: Ienāc ausī (Grūtas dejas ritmā), Zilās govs izlasīte (Fetišists) un 80tie (Barjera). Ilgi visai maz bija zināms par grupas līderi Ritvaru Dižkaču, kurš ir arī vairāku labāko grupas Jumprava dziesmu, piemēram, Zem diviem karogiem un Lietus tekstu autors. Viņa pazušana nebija gluži tik ekstrēma kā grupas Manic Street Preachers runasvīra Ričija Džeimsa Edvardsa bezvēsts prombūtne kopš 1995.gada, bet ar Pink Floyd dibinātāja Sida Bareta vai rakstnieka Džeroma Deivida Selindžera pazušanu pagrīdē gan velkamas zināmas paralēles. Ilgus gadus Latvijā bija zināms vien tas, ka Dižkačs dzīvo un strādā kaut kur Kanādā. Un viņš arī nealka, lai kāds par viņu zina šeit. Daudzu gadu laikā šur tur parādījušās pāris interviju, bet tās ir diezgan līdzīgas - Ritvars garos, detalizētos un filozofiskos stāstos par dzīves jēgu vai bezjēgu neizplūst. Tāpēc arī, tiekoties ar viņu nesenās retās dzimtenes apciemošanas reizē, grūti noticēt, ka šī pazudusī leģenda patiesībā ir ļoti komunikabls un sarunā patīkams cilvēks, kurš ātri atrod kontaktu arī ar iepriekš personīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Tomēr ar laiku kļūst skaidrs arī tas, ka viņš dzīvo tikai šim mirklim - gandrīz kā cilvēks - parādība. Ja šādā mirklī paveiktais uz kādu atstājis iespaidu, viņš priecājas, bet garos un analītiskos spriedelējumos par to neielaižas, jo tie viņu vienkārši apgrūtina. Viņš labprāt papļāpā, retumis pabārstoties ar vienu otru pērli, bet nekādus rūpīgi formulētus izteikumus zinātnisku pētījumu veidā, kas derētu kā mācību līdzeklis par mūziku, mākslu, narkotikām vai kino, kaut visas šīs jomas viņš pārzina pietiekami labi, no Ritvara negaidiet. Kā ir tagad Kanādā - tas jau ir cits stāsts. Toreiz, aizbraucot, vēl izdzīvošana nebija tik svarīga kā tagad, kad pašam jau četrdesmit septiņi gadi un divi gandrīz pilngadīgi bērni Rolands un Māra. Meita pat bija Ritvaram līdzi uz Latviju. Kas viņu interesē? "Viņa jau man nesaka daudz, pašai savs funktieris. Šeit viņu interesē tikai ar draudzeni uz kaut kādiem Coyote Fly aiziet. Es jau tagad pats kā vecis runāju, bet man māsa saka: vai tad tu neatceries, kāds pats biji astoņpadsmit gados? Es pat mājās nenācu - biju ļoti aizņemts, Salaspils jau tik tālu, ka aizbraucot nevarēju nedēļu tikt atpakaļ. Traki gāja, bet bija baigi forši, citādi mēs tā pelēcīgi dzīvojām, un gribējās, kā jau jaunībā, kaut ko tajā visā mainīt. Būt pret to un šito... Es jau nemaz negribēju palikt, ja nebūtu sanācis tā personīgi. Pirmos gadus biju homesick. Gribēju tikai mazliet atgūt veselību un tad braukt atpakaļ." Ritvars ir gatavs pēc gada atkal iegriezties Latvijā, lai novembrī uzspēlētu pirms Jumpravas. Kādas piecas dziesmas. Lai laba nav par daudz. Ja jau jaunieši diskotēkās pie Auroras joprojām dejojot. "Man tas ir neticami, pilnīgi neticami, un tas man bija neticami jau pirms desmit gadiem. Vienkārši liekas tas tā... Nu, ko lai saka? Tad jau labi! Tātad neesi velti dzīvojis."Vairāk par Ritvaru Dižkaču un to, kā viņam klājas Kanādā, lasiet raksta pilnajā versijā žurnāla Sestdiena 23.augusta numurā!