Kad cilvēks ir skaitlis. Saruna ar režisoru Oļegu Sencovu

Ar režisoru Oļegu Sencovu tiekos tipiskas viesnīcas tipiskā sapulču telpā Berlīnē, lai runātu par viņa cietumā attālināti režisēto visai netipisko distopiju Numuri/Nomery (2020). Tā iekļauta 70. Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla Berlinale Special sekcijā, un jāatzīst: grūti iztēloties citu kinofestivālu, ja ne berlināli, kur pirmo reizi uz ekrāna parādīties pēdējo gadu zināmākā politieslodzītā mākslinieka filmai. Tieši te pēdējos gados citu sociālpolitisko tēmu vidū bieži redzami tādi solidaritātes plakāti un uzraksti uz krekliem kā Free Oleg Sentsov! (Brīvību Oļegam Sencovam! – no angļu val.).

Atgādinot faktus: tikai pērnā gada 7. septembrī politieslodzīto maiņas vienošanās dēļ Sencovs atgriezās mājās. Pagājuši pieci gadi kopš režisora aresta 2014. gada 11. maijā, kad viņš Kijevas Neatkarības laukumā protestēja pret savas dzimtās Krimas aneksiju un Krievijas agresiju. Droši var teikt, ka berlināle šogad uz pāris dienām pārtapa par Sencova kino mājām.

Tiesa, par Krimā dzimušo režisoru kā kinoveidotāju runāts diezgan maz – vairāk viņa vārds pēdējos gados ticis pieminēts kā sinonīms gribas cilvēkam, personībai un Krievijas cilvēktiesību pārkāpumiem. Sencovs pazīstams kā "terorakta rīkošanā" nepatiesi apsūdzētais, Ziemeļsibīrijas stingrā režīma kolonijā ieslodzītais (piespriestais ieslodzījums – 20 gadu) Auto- Maidan aktīvists un protesta akciju rīkotājs (zināmākais ir 2018. gada 14. maijā pieteiktais bada streiks, kas ilga līdz tā paša gada 6. oktobrim), Ukrainas patriots un tikai tad – mākslinieks. To secinu, satiekot pāris kolēģu viesnīcas foajē, kuri savā starpā apspriež Sencova pērno uzrunu Eiropas Parlamentā par "13 tūkstošiem mirušo ukraiņu un simtiem ieslodzīto, kas sēž Krievijas cietumos". Tur viņš saņēma Saharova balvu par runas brīvību. Tikmēr par viņa jaunāko darbu – filmu Numuri – jautājumi tikpat kā neizskan.

Jāpiebilst, ka Saharova balvu Sencovam piešķīra jau 2018. gadā – togad to viņa vietā gan saņēma kinorežisora māsīca dokumentālā kino veidotāja Natalja Kaplana. Savā runā toreiz Kaplana arī minēja, ka Sencovs cietumā veido nākamo kinoprojektu, kas nu nodots skatītājiem, – tie ir tie paši Numuri, kas tapuši ciešā sadarbībā ar tatāru izcelsmes ukraiņu režisoru un aktieri Ahtemu Seitablajevu. Sencovs filmu režisēja ar sava advokāta starpniecību, veicot vēstuļu, pierakstu, fotogrāfiju, skiču, vizualizāciju un citu formātu materiālu apmaiņu un savienojot filmēšanas laukumu Kijevā ar cietuma koloniju netālu no polārā loka Labitnangi pilsētiņā.

Numuri ir tikai otrā Sencova pilnmetrāžas spēlfilma. Estētiski teatrālais un alegoriskais darbs par totalitāru distopiju, kurā var saskatīt Vsevoloda Meierholda, Friča Langa, Franca Kafkas un Džordža Orvela nospiedumus, 18. februārī pirmizrādīts Maksima Gorkija teātrī. Šajā Sencova lugā – tagad arī tās kinoekrāna versijā – cilvēka individualitāti izsaka tā vārds, viens vienīgs skaitlis, un to nevēro vis Lielais Brālis, bet gan tā līdzinieks – Lielā Nulle.

Krimā dzimušais režisors, rakstnieks un politiskais aktīvists bilst, ka līdzību ar sevi viņš saskata filmas dumpinieciskajā varonī Septiņi (filmā aktieris Jevhens Čerņikovs) – šis tēls netieši tapis kā paša autora pagarinājums. Par tādu kā režisora alter ego var uzskatīt arī Simferopoles pusaudzi, datorspēļu savaldzināto Ļošu (Vladislavs Žuks) no Sencova debijas ukraiņu izaugsmes jeb pieaugšanas drāmas Geimeris/Gamer (2011), kas savulaik tika pirmizrādīta Roterdamas festivālā, piesakot režisoru kā daudzsološu talantu.

Vēl Sencovs šobrīd turpina izstrādāt nepabeigto spēlfilmu Degunradži/Nosorog par Ukrainu 90. gados un, kā pēc intervijas režisors vēl piebilda SestDienai, apsver iespēju ekranizēt arī kādu no saviem cietuma burtnīciņu tekstiem. Rakstījis viņš gana daudz: tapušas trīs lugas, vairāki prozas darbi un streika dienasgrāmatas par 145 bada dienām. Varētu domāt, ka cietumā viena diena neatšķiras no nākamās, bet Sencovam ir raksturīgi aritmētisko retoriku padarīt personīgu.

Ko vēl piebilst pirms intervijas? 2018. gada jūnijā kinokritiķis Antons Doļins Meduzas rakstā Kāpēc Sencova bada streiks ir svarīgs atzīmē: "Oļega Sencova bada streiks ir svarīgs visiem krieviem – pat tiem, kuri par to nezina. Cilvēks – kurš nekad nevienu nav ievainojis un kura vaina ir valstiskās iztēles izdomājums – var nomirt." Tieši par cilvēcības panīkumu un nāvēm ar skaitlisku izteiksmi arī ir režisora jaunākā filma Numuri. Atsitiens no orveliādes filmas struktūrā ir tāds, ka numurētie revolucionāri rada jaunu totalitāro sistēmu. Sencovs to pasniedz kā atgādinājumu par nepieciešamību pēc izsvērtas un pārdomātas revolūcijas.


Kāpēc, atrodoties apcietinājumā, nolēmāt uzņemt filmu Numuri? Protests pret mākslinieciskās brīvības ierobežošanu?

Jebkuras filmas uzņemšana ir garš un laikietilpīgs process, bet cietums piedāvā daudz brīva laika. Neuzskatu, ka veidoju filmu, lai izdzīvotu vai sevī kaut ko saglabātu, – domāju, ka šādos apstākļos ir labi piepildīt savu laiku ar ko tādu, kas ir noderīgs ne tikai pašam, bet arī citiem. Tas ļauj samierināties ar situāciju. Luga Numuri tapa 2011. gadā – pāris gadu pirms nonākšanas cietumā. Tā vienkārši gaidīja savu kārtu tapt uzņemtai. Savu dzīvi.

2018. gadā beidzot nolēmu lugu iestudēt – primāri teksts tapis teātrim, tāpēc tā nonāca teātrī Kijevā. Vēlāk domubiedri iedrošināja izmantot to par pamatu filmai. Tā arī sākās pastarpinātā filmas uzņemšana – devu norādes otram režisoram (Seitablajevam), departamentiem un producentiem. Teikšu godīgi, raudzījos uz šo kinodarbu gan kā kultūras, gan kā sociālu projektu, jo, atrodoties cietumā, izjutu cilvēku atbalstu. Par to es esmu pateicīgs.

Uzsvērāt filmas tapšanas sociālos un personīgos aspektus, kas arī izvērsti dokumentālajā filmā Process: Krievijas valsts pret Oļegu Sencovu/The Trial: The State of Russia vs Oleg Sentsov (2017). Lūdzu, raksturojiet savu pieredzi cietumā paša vārdiem.

Cietumā diena no iepriekšējās vai nākamās neatšķiras. Reti garlaicīga iestāde, kurā nenovēlu jums nonākt. Šo pieredzi grūti aprakstīt, īpaši to, kā cilvēki tiek spīdzināti un pazemoti. Dienu no dienas. Cietsirdīgi. Es biju ieslodzījuma kolonijā Ziemeļsibīrijā – tur nemainīgi ir arktiskā ziema, termometrs rāda vairākus grādus zem nulles, deviņus mēnešus sniegs un sals. Fiziski patiešām jutos slikti. Tomēr teātra izrādes un filmas veidošana ļāva nedomāt vienīgi par sevi un savu eksistenci.