Šteinbergs: Par to, kā Latvijā izdzīvot no vienas algas, būtu jāraksta doktora disertācija

Šteinbergs taisnojas, ka Bez Tabu veidošana ir komandas darbs un viņš tikai pilda raidījuma fasādes funkcijas, bet nav šaubu, ka tieši dzīvespriecīgais vadītājs ir viens no iemesliem, kādēļ daudziem TV skatītājiem Bez Tabu kļuvis par neatņemamu vakara sastāvdaļu. Ja citi TV diktori nereti izskatās kā no Hameleonu rotaļām vai modes žurnāla lappusēm izkāpuši, tad raženais Šteinbergs ir tuvāks tautai, tāds kā omulīgais krusttēvs, ar kuru kopā pasmieties par dzīves kurioziem.Šteinbergs stāsta, ka lielāko dienas daļu pavada nevis televīzijā, bet gan GenEra laboratorijā Kleistos, kur tiek veikti gēnu testi un pētījumi. Viņš priecājas par iespēju strādāt divās tik atšķirīgās jomās un uzskata, ka abas karjeras jomas viena otru papildina.Fragments no intervijas:**Vai iespēja apvienot abus darbus tev ir arī finansiāli svarīga? Darbs laboratorijā nenodrošina pietiekamus ienākumus?Protams, televīzija man ir arī vērā ņemams ienākumu avots. Patiesību sakot, mūsu valstī vīrietim, strādājot tikai vienā darbā, ir ļoti grūti apgādāt savu ģimeni. Faktiski tas nav iespējams, ja vien vīrietis nav veiksmīgs uzņēmējs vai nestrādā īpaši ienesīgā amatā, kur saņem četrciparu algu. Ja vīrietis strādā tikai par skolotāju, zinātnieku vai jebkurā citā normālā darbā ar valstī vidējo darba samaksu, viņš var nodrošināt savu ģimeni ar iztiku, bet tas arī viss – par ceļošanu, hobijiem, labu auto vai maksas izglītību bērniem var aizmirst.Tu saki, ka vecāki nevar nodrošināt bērniem normālu iztiku, bet Latvijā ir ļoti daudz arī vientuļo vecāku, kas tomēr pamanās pabarot un apģērbt savus bērnus. Un pārsvarā tās ir sievietes, nevis vīrieši...Tas ir paradokss, par kuru būtu jāveic nopietni pētījumi, lai saprastu, kā tas vispār ir iespējams. Par šo fenomenu varētu doktora disertāciju sarakstīt. Piemēram, man nav skaidrs, kā pensionārs var izdzīvot ar 130 vai 150 latu pensiju, ja viņam jāsamaksā par dzīvokli, arī jāpaēd un kaut kas jāvelk mugurā. Es redzu, kā klājas daudziem maniem paziņām, kas dzīvo no aldziņas līdz aldziņai.Izklausās, ka neesi noticējis Latvijas kā "veiksmes stāsta" propagandai.Nav nekāda veiksmes stāsta. Tie cilvēki, kam izdevies izkārpīties līdz zināmai turībai, ir divu veidu – tie, kas savulaik trāpījās īstajā vietā pareizajā laikā un nekautrējās to izmantot, un tie, kas visu mūžu strādā "melnu muti", uz fizisko spēju robežas.Vai pats savulaik izbaudīji "trekno gadu" labumus?Alga nebija īpaši lielāka, bet varēju izmantot savu atpazīstamo seju, vadot dažādus korporatīvos pasākumus. Tur varēja nopelnīt neadekvāti lielas summas; mani amata brāļi pelnīja pat 800 līdz 1000 latu par vienu vakaru. Taču šie laiki ir beigušies.TV bizness pēdējos gados piedzīvo diezgan būtiskas pārmaiņas, jo cilvēki arvien vairāk paši grib izvēlēties, ko skatīties, nevis vadīties pēc TV sastādītās programmas. Vai galu galā internets neizkonkurēs televīziju?Kādreiz tas brīdis var pienākt, bet tas nebūs ļoti drīz. Pirms kāda laika visi runāja, ka internets izkonkurēs grāmatas, jo neviens vairs negribēs lasīt papīra formātā. Kā redzams, cilvēki joprojām iet uz grāmatnīcām un labprāt iegādājas drukātās grāmatas. Tāpat arī televīziju cilvēki skatīsies vēl gadiem ilgi. Cita lieta, ka TV biznesā mainās spēles noteikumi, jo konkurence par skatītāju kļūst arvien asāka. Televīzija kļūst arvien komerciālāka. Bet gribu teikt, ka man ir paveicies, jo nevienu brīdi nav bijis jākaunas par savu kanālu. Esmu redzējis, kas notika ar dažu labu citu kanālu, kas iesaistījās politiskās spēlēs. Tolaik skatījos un domāju: "Cik labi, ka es tur nestrādāju!" Sirdsapziņa man neļautu noskatīties, kā mans kanāls pārdodas kaut kādiem politiskiem spēkiem.Pats neesi saņēmis piedāvājumus izmantot savu atpazīstamo seju, lai kļūtu par politiķi?Man vairākas reizes ir piedāvāts iesaistīties politikā un kandidēt vēlēšanās. Man pietika prāta atteikties no šiem piedāvājumiem, jo tas prasītu kompromisus ar sirdsapziņu. Noteikti neesmu cilvēks, kurš varētu politikā ilgi izturēt.Pirms brīža teici, ka valstī ir zemas algas un pensijas, netrūkst arī citu problēmu. Iesaistoties politikā, tev būtu iespējas tās risināt. Kurš gan cits to darīs, ja ne mēs paši?Jā, kā tad! Kad manam dēlam nepatika no rītiem celties, lai ietu uz skolu, es viņam teicu: "Izaugsi liels, kļūsi par izglītības ministru un varēsi ieviest citu kārtību." Bet par valsts sakārtošanu gribu teikt: pašiem arī jādara. Katram savā vietā.Visu interviju ar Juri Šteinbergu lasiet 30.augusta Sestdienas numurā!**