Šogad jau septīto reizi norisinājās Vides izglītības fonda kampaņas Mana jūra ekspedīcija, kurā vides eksperti un brīvprātīgie entuziasti mēroja ceļu gar Latvijas piekrastes robežu, veicot atkritumu monitoringu. Diemžēl izvērtējuma dati liecina – pludmales ar katru gadu kļūst aizvien netīrākas, un šogad rezultāti bijuši vissliktākie visā izvērtējuma vēsturē. Atkritumu daudzums ir pieaudzis apmēram vienu par trešdaļu, un gandrīz 60% no atrastajiem atkritumiem ir plastmasa.
Kampaņas iniciators un eksperts, Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme, uzsver – piesārņojuma pieaugums liecina, ka ar apsaimniekošanas uzlabojumiem piekrastē ir par maz, steidzami nepieciešami sistēmiski risinājumi.
Kā šis piejūras atkritumu izpētes projekts sākās?
2012. gadā mēs, dažas ar vides aizsardzības nozari saistītas sabiedriskās organizācijas, mācoties no Ziemeļjūras valstu pieredzes, gribējām sākt Baltijas jūru piesārņojošo atkritumu izpēti, jo līdz tam nekas tāds netika darīts, Latvijā bija pilnīgs datu vakuums. Gribējām aizpildīt šo tukšumu, kā arī palīdzēt saprast sabiedrībai, ka piekrastē esošie atkritumi nav tikai estētiska neērtība pludmales apmeklētājiem, ko diskrēti ierušināt smiltīs, lai paši līdzās netraucēti sauļotos, bet daudz plašāka un nopietnāka problēma. Pirmajā projekta gadā mēs tik tiešām tikai gribējām aizlāpīt šo datu caurumu un, veicot atkritumu monitoringu, noiet 500 kilometru gar piekrasti. Bet tad mums ienāca prātā doma aicināt iedzīvotājus kā brīvprātīgos līdzi paskatīties uz šo problēmu pašiem. Tā nu ekspedīcijā Mana jūra dodas ne tikai vides pētnieku pulciņš, bet piedalīties var jebkurš interesents, gan iepazīstot piejūras vidi, gan sniedzot savu ieguldījumu atkritumu monitoringos.
Kāda ir izpētes metodoloģija?
Vietas, kur veicam monitoringus, ir izvēlētas saskaņā ar ANO vides programmas sagatavoto metodoloģiju. Katra izvēlētā vieta atbilst konkrētam kritēriju daudzumam, un šiem kritērijiem ir dažādas iespējamās ietekmes. Tāpēc darbojamies gan blakus noslogotām pludmalēm, gan pie pludmaļu pieeju vietām, gan laukumos, kas atspoguļo upju ieneses vai ostu ietekmi. Mani pašu izbrīnīja, ka visā piekrastē izdevās atrast tikai dažus laukumus, kas atspoguļo vienīgi jūras ietekmi, kur nav cilvēku noslodzes.
Katru gadu cenšamies uzlabot programmu. Varbūt nākamgad, ja Eiropas Savienības (ES) zinātnieki beigs savā starpā strīdēties, mums izdosies pāriet uz daudz plašāku protokolu un varēsim atsevišķi reģistrēt kompozītmateriālus, kategorizēt, kādā sadalīšanās stadijā ir atkritumi. Mums vajadzētu ieguldīt papildu darbu, lai monitoringa laukumi atspoguļotu ne tikai dažādo ietekmi, bet arī tipiskāko veidu vai minimālo/maksimālo noslodzi, kāda ir konkrētajā teritorijā. 2012. gadā mēs domājām galvenokārt par starptautisko metodoloģiju, mēs vēl nedomājām pašvaldību griezumā, jo mums nebija tik ambiciozu plānu, kādi tie ir izvērtušies tagad. Pašlaik no 32 sākotnēji izvēlētajiem monitoringa laukumiem to skaits jau pieaudzis līdz 43. Ja mēs parēķinām Latvijas novadu skaitu, tad varētu būt 48 vai vēl vairāk.
Šī gada kampaņa noslēgusies, un tu esi apkopojis atkritumu monitoringa rezultātus. Kādi ir secinājumi?
Šogad bija ļoti interesants gads, mēs redzējām reālo noslodzi aktīvās atpūtas sezonas laikā, uz kādu jābūt gatavai piekrastei no apsaimniekošanas un labiekārtošanas viedokļa. Pēdējos divos trīs gados mēs redzam, ka ir arvien vairāk labo piemēru, kā pašvaldības pievērš papildu uzmanību un iegulda papildu līdzekļus krastmalas sakopšanā un labiekārtošanā. Tomēr datu līkne par piekrastes un jūras piesārņojošo atkritumu daudzumu iet – un šogad it īpaši – uz slikto pusi. Tā ir globāla problēma, Latvijas piekraste nav unikāla šajā ziņā, taču galvenais secinājums ir, ka ar apsaimniekošanu un konteineru skaita palielināšanu nepietiek. Līdz ar to jāaktualizē virkne darbību, kas novērstu atkritumu rašanās iemeslus. Galvenā problēma, protams, ir plastmasas atkritumi.
Tā ir jūras izskalotā vai atpūtnieku atstātā plastmasa?
Atkritumi jūras krastā nonāk daudz dažādos veidos. Protams, liela daļa ir atpūtnieku atstātie atkritumi, bet ir arī tādi, kas jūrā, piemēram, ieskaloti pa lietus ūdens novadīšanas sistēmām, vējš tos iepūš u. c. Atkritumi jūrā nonāk arī ar upju ienesēm – tu vari dzīvot Daugavpilī un izmest savu ausu tīrīšanas kociņu, kas, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgs priekšmets, kanalizācijā, un agrāk vai vēlāk tas atpeldēs līdz Rīgai un gozēsies pludmalē. Principā cilvēkiem labpatīk domāt, ka "tie jau ir kuģi", kas to visu ir izmetuši. Taču, pētot atkritumu rašanos, izmantojam metodoloģiju, kas ļauj diezgan precīzi secināt, no kurienes tie varētu būt nākuši. Tikai kāda piektā daļa ir kuģniecības, kruīza kuģu, zvejniecības radīti, un tie ir diezgan viegli atšķirami no sauszemes atkritumiem. Piemēram, tās ir plastmasas virves un palešu iepakojuma plēves, un tamlīdzīgi. Taču par četrām piektdaļām piekrastes atkritumu ir atbildīgas mūsu sauszemes aktivitātes vai bezdarbība.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10.- 16.augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
dx
Scorseze
rekur