Droši kā bankā. Saruna ar Igaunijas biobankas direktoru Andresu Metspalu

Biobankas ir cilvēka bioloģisko paraugu kolekcijas. Tās var būt gan privātas, komerciālas, gan tādas, kas ir valsts ziņā, taču katrā ziņā cilmes šūnu uzglabāšana – tā ir biobanka. Arī mātes piena banka, kurā pienu ziedo tās, kam pietiek, lai tiek tiem mazuļiem, kam nepietiek, – arī tā ir biobanka. Tātad, visu savelkot kopā, tā ir jebkāda bioloģiskā materiāla krātuve, kas papildināta ar datiem par konkrēto cilvēku.

Valsts līmeņa biobankām jeb genoma datubāzēm ir milzu potenciāls. Arī Latvijā šāda krātuve ir, un tajā glabājas informācija un materiāli aptuveni no 35 tūkstošiem iedzīvotāju. Tos var pētīt un pētīt, rezultātā sniedzot sabiedrībai iespēju laikus apzināties veselības riskus un tos novērst. Varbūt tas ir ceļš uz veselīgām vecumdienām. Taču ne tikai. Arī laimīgāka bērnība var būt viens no pētījumu rezultātiem. Piemēram, šobrīd Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ar vecāku atļauju ievāc materiālu no bērniem, kam diagnosticēts vēzis. Šis projekts vēl ir pavisam jauns, taču nākotnē tas varētu palīdzēt mazuļiem, piemēram, izpētot audzēja paraugu un nosakot, kura terapija būtu visiedarbīgākā, bet kura – pilnīgi bezjēdzīga. Īsāk sakot: mazāk lieki tērēta laika un naudas.

Šobrīd Latvijā Veselības ministrijā tiek vērtēts jau izstrādāts Biobanku likuma projekts, kas radies sarunās ar zinātniekiem, ārstiem, politikas veidotājiem un potenciālajiem donoriem.

Bankām, kas darbojas ar naudu, un biobankām ir viena kopīga iezīme – abu darbā ļoti svarīga ir sabiedrības uzticība un reputācija.

Tāpēc ir būtiski nākamos soļus nopietnas Latvijas biobankas izveidē spert, ņemot vērā sabiedrības viedokli. Jo kurš gan to ģenētisko materiālu ziedos, ja ne sabiedrība? Un kurš gan cits būs ieguvējs, saņemot rezultātus, ja ne sabiedrība?

Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta veiktais pētījums par sabiedrības viedokli par biobankām liecina: kaut arī tikai ap 25% cilvēku par tām vispār ir ko dzirdējuši, Latvijā ir potenciālie donori. 2019. gadā 36% ļaužu atzinuši, ka būtu ar mieru sniegt informāciju par sevi biobankai. 2010. gadā tik pozitīvi noskaņoti bija tikai 24% Latvijas iedzīvotāju.

Te vietā pieminēt, ka Igaunijā pirmie soļi uz biobankas izveidi tika sperti jau pirms divdesmit gadiem un tagad mūsu ziemeļu kaimiņi ir šīs jomas ekspertu pašā spicē. Tāpēc SestDiena uz sarunu aicināja profesoru Andresu Metspalu – Tartu Universitātes Genoma institūta Igaunijas biobankas direktoru jeb vienkārši Igaunijas biobankas tēvu.

Ar ko sākās igauņu biobanka?

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā secinājām, ka Igaunijai īsti nav ko likt galdā. Lielajām, bagātajām valstīm ir nauda, mums nav nekā, ko piedāvāt no sevis. Bet gribējās būt līdzvērtīgiem. Izdomāju – taisām biobanku! Savāksim iedzīvotāju ģenētisko materiālu, attīstīsim pētniecību. Citiem būs ko no mums mācīties. Pāris gadu pagāja, lai izdiskutētu un nopulētu šo domu ar zinātniekiem un ārstiem, un kopā ar politiķiem bija jāizveido likums. No idejas 1998. gadā līdz pirmajam DNS paraugam bija četru gadu darbs.

Deviņdesmito gadu beigās Igaunijas premjerministrs bija Marts Lārs. Viņš bija jauns politiķis, un šķita, ka viņš lūkojas pēc trakām iniciatīvām, ko realizēt.

Es uz divām lapām aprakstīju biobankas ideju, tā tika nosūtīta premjeram, un viņš atzina, ka tas ir pietiekoši traki, lai to darītu.

Pati Igaunija tobrīd nevarēja ieguldīt lielu naudu – tikai dažus desmitus tūkstošus eiro –, bet galvenais bija politiskā griba ko tādu atbalstīt un nepieciešamo likumu izveide.

Ja neskaita to, ka tā ir traka ideja, ko vēl var iegūt valsts no pašu iedzīvotāju gēnu pētīšanas?

Trīs lietas. Pirmkārt, zinātnes attīstība. Mēs sākām no nekā pirms divdesmit gadiem, bet tagad šajā nozarē esam vieni no vadošajiem pasaulē. Tagad biobankā ir 200 tūkstošu Igaunijas iedzīvotāju materiāls. Tas ir ap 20% no visas valsts populācijas. Šiem cilvēkiem patīk iesaistīties zinātnē, viņi tai uzticas.

Otrkārt, iegūtie dati palīdz uzlabot sabiedrības veselību. Mēs tērējam daudz naudas veselībai, bet ar to nepietiek, jo sabiedrība noveco.

Jāstrādā pie slimību novēršanas, nevis ārstēšanas – tas taču ir desmit reižu lētāk! Sabiedrība mainās, arī medicīnai ir jāmainās.

Protams, arī par ģenētiku apkārt klīst puspatiesības un viltus ziņas. Ļaudis saka, ka gēni – tas ir sīkums, svarīgāks esot dzīvesveids. Es nepiekrītu. Tu vari ēst, cik veselīgi gribi, un sportot, cik vien iespējams, bet gēnus izmainīt nevar. Jā, piemēram, cukura diabēta risks samazinās, ja nomet lieko svaru vai to vispār neuzaudzē – veselīgs dzīvesveids šajā gadījumā ir noteicošs. Taču gēni nosaka, piemēram, risku saslimt ar krūts vēzi. Gēnus mainīt mēs nevaram, bet, piemērojot dzīvesveidu vai laikus veicot pārbaudes, ja zinām par paaugstinātu risku, – tas gan var palīdzēt izvairīties no smagām saslimšanām.