Par dažādu vides problēmu cēloņiem var strīdēties – var runāt, ka bezskābekļa zonām Baltijas jūrā ir arī dabīgi cēloņi. Pārkāpjot gaumes robežas, var arī aizstāvēt cilvēci un turpināt ticēt, ka klimata pārmaiņas ir viena vienīga dabīga padarīšana, kurai ne silts, ne auksts no cilvēku klātbūtnes. Plastmasas piesārņojums kā problēma ir labvēlīgākā situācijā – neviens nopietni nediskutē par cilvēka nevainību. Ir skaidrs, ka plastmasu rada tikai Homo sapiens un dabā tā pati nerodas nedz vulkāna izvirdumos, nedz nokrišņu veidā, nedz fotosintēzes laikā. Pat plastmasas nagi neaug paši no sevis! Līdz ar to arī atbildība par radītajām likstām simt procentu apmērā jāuzņemas radības kronim – cilvēkam.
Vēl pirms trīsdesmit gadiem plastmasas piesārņojums neskaitījās nopietna problēma, tas varēja tikt uzskatīts par vizuālu defektu (kaut gan par gaumi nestrīdas). Un Zviedrijā, kas tagad ir piemērs citām valstīm bezmaz vai visos vides aizsardzības virzienos, tolaik televīzijā rādīja īsas filmiņas, kurās mācīja, kā pareizi jūrā izmest atkritumus (atkritumu kastē esot jāsaliek akmeņi, lai tā nogrimtu jūras dibenā). Tomēr tieši pēdējo gadu laikā plastmasas atkritumu problēma tiek pētīta un par to tiek runāts aizvien vairāk un vairāk. Palēnām arī atklājas – nebūt nav tā, ka mēs jau visu par to zinām. Pēdējos gados zinātnieku, vides aktīvistu un sabiedrības omu bojā mikroplastmasa – mazi plastmasas gabaliņi, kas nepārsniedz 5 milimetrus. Izrādās, tādi sīkaļas, kas ar aci knapi saskatāmi vai nav saskatāmi vispār, izdara pat lielāku postu nekā lielās plastmasas atkritumu salas, kas dreifē okeānos. Mazie var! Turklāt mikroplastmasa netiek ieskaitīta tajos monitoringos, kuri uzrāda, ka puse visu atkritumu jūrā ir plastmasa. Kāpēc netiek ieskaitīta? Jo skaitītājs to ar aci nevar ieraudzīt un ar roku nevar savākt.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
merde
melnais humors