Labdien, es esmu feministe/-s!

Politiskā kustī­ba, kas, piemēram, XX gadsimta Lielbritā­nijā ar skaļiem protestiem izcīnīja sievie­tēm tiesības balsot un tikt ievēlētām par pašvaldību vadītājām, veikt abortus, tikt ordinētām baznīcā un citas tiesības, Latvi­jā nav tik spēcīgi iesakņojusies. Viens no SestDienas uzrunātajiem feministiem Emīls Ķīlis pat norāda, ka Latvijas kontek­stā ir nepareizi lietot tādu vārdu kā "kustī­ba" – šeit tā drīzāk esot tikai neliela domu­biedru grupiņa.

Tāpēc, iespējams, arī saprotami, kā­pēc pēdējā laika notikumu iespaidā vieni ar nepatiku, bet citi patiesā neizpratnē vaicāja, kas ir šie cilvēki. Laiki mainīju­šies, dažādu politisko tiesību esamība jau šķiet pašsaprotama, tāpēc var rasties jautājums, kāpēc kādam ir svarīgi vēl šo­dien iestāties par sieviešu tiesību jautā­jumiem. SestDiena nolēma vērsties pie cilvēkiem, kas paši sevi sauc par feminis­tēm vai feministiem un aktīvi iesaistīju­šies domubiedru grupas norisēs, lai uz­dotu šos jautājumus. Un tad izrādījās – vēl viens iemesls, kādēļ par vienotu kus­tību runāt ir grūti, ir tas, ka viedokļi par to, kas īsti ir vai nav feminisms, kādas ir prioritātes un kā risināt šīs kustības iz­virzītos problēmjautājumus, pašu femi­nistu vidū ievērojami atšķiras.

"Ir dažādi mīti par feminismu, cilvēki to redz gan­drīz kā sektu. It kā tur cilvēki uzskatītu, ka ir kaut kādas neapstrīdamas patiesī­bas, lai gan tajā pašā [Facebook grupā] Feministu forumā ir ļoti lielas domstar­pības," min Emīls. Dažādās pieejas at­spoguļojas arī triju SestDienas intervēto uzskatos vien, un nav iespējams pateikt, par cik daudziem un dažādiem, ja tā var teikt, feminisma virzieniem var runāt Latvijas kontekstā. Tomēr ir arī kas vie­nojošs – visu triju stāstu varoņi ir pārlie­cināti, ka viņu uzskati nav nemaz tik ra­dikāli, kā varbūt cilvēki no malas piera­duši domāt. Tāpat viņi norāda – dau­dziem Latvijas iedzīvotājiem, kas it kā sevi neidentificē ar feminismu, patiesībā ir feministiski uzskati. 

Bakstīšana, berzēšana

Feminists nav kas tāds, par ko Emīls Ķīlis kļuva. Tā nebūtu pareizi teikt, viņš saka, jo "kļūt" šķiet pārāk aktīvs rak­sturojums. Tas notika lēnām, pakāpeniski. Jau vidusskolā puisis ievēroja vairākas problēmas, un vi­ņam "ne šausmīgi patika ideja, ka sievie­tes pašrealizējas, dzemdējot bērnus". Tā nebija konkrēta intelektuāla pozīcija, drī­zāk kaut kas, kas nedod miera un liek do­māt, kāpēc tā ir.

Emīls studējis socioloģiju Lenkasteras un Linšēpingas universitātē. Vērot, apšau­bīt un uzdot jautājumus viņam ir raksturī­gi. Tam pievienojas nepatika pret ierobe­žojumiem un vispārinājumiem. Tomēr pirmo feministisko literatūru viņš sāka la­sīt jau vidusskolā. Kā pie tā nonāca, tagad Emīls vairs īsti neatceras, bet godīgi atzīst: "Man ir baltās apkaklītes ģimene, man mājās bija bibliotēka, un vecāki neuzskatī­ja, ka tādas grāmatas lasīt būtu dīvaini. Tad es sāku. Es domāju, tas ir tieši tik vien­kārši."
 

Jautājumi par pierasto

Lielākoties iemesli tam, kāpēc viņš ir fe­minists, veidojušies no ikdienas parādību vērošanas. Piemēram, Emīls par absurdu uzskata to, cik bieži nākas saskarties ar ideju, ka sievietēm ar tehnoloģijām ir at­svešinātas attiecības. "Tas ir pārāk speci­fiski, lai to noteiktu tavs ķermenis." Arī sa­viesīgos pasākumos vīna pudele vienmēr jāattaisa vīrietim. Vīrieši to nevis uzņe­mas, bet viņiem to automātiski deleģē. Kā­pēc tā? Šos jautājumus viņš arī nekautrē­jas apkārtējiem uzdot. "Iespējams, kļūdos, un ir kādi praktiski iemesli," viņš norāda. Tomēr gana bieži izrādās – tādu nav.

Tie ir tikai ikdienas nieki, tomēr Emī­lam tie duras acīs. No šādiem sīkumiem arī savācas un rodas priekšstati par to, kas būtu jādara kārtīgam vīrietim vai sievietei, viņš argumentē. "Es nedomāju, ka zem tā slēpjas kāda sazvērestība. Nevienlīdzību arī veido daudzi sīkumi. Kad tos sāc bakstīt, berzēt un domāt, kāpēc mēs tā darām, es ceru, ka ilgtermiņā šīs tradīcijas iz­šķīst."
 

Gludina veļu un rīko debates

Jautājumus gan uzdod ne tikai Emīls – tos gana bieži saņem arī viņš pats, piemēram, par to, kā ar sievu dala mājasdarbus. Sieva mēdzot uzņemties tādus darbus, kurus tradicionāli darījuši vīrieši, savukārt Emīls, piemēram gludina veļu.

Emīla feminisms drīzāk ir solidaritāte ar sievietēm, nevis neapmierinātība ar pa­ša dzīvi, taču arī viņam būtu ērtāk, ja cil­vēki nedomātu, ka pašsaprotamas lietas ir interesantas un neparastas. Universitātē Lielbritānijā, Socioloģijas katedrā, piemē­ram, bijis arī Sieviešu studiju departa­ments. "Būt feministam tur absolūti nav nekas interesants. Tas pat vairs nav svarīgi. Atbraucis uz Latviju, tu sāc pamanīt, ka tas vairs nav fona pieņēmums." Viņš gan atzīst, ka nenākas saskarties ar cilvēkiem, kas kļūtu agresīvi, uzzinājuši, ka viņš ir fe­minists.

Rīgas Sieviešu maršā vai protestos pret ierobežojumiem ziedot olšūnas Emīls ne­piedalījās, taču ar to nelepojas. "Nav tā, ka es nesaprotu, kāpēc to būtu vērtīgi darīt, tas drīzāk ir motivācijas jautājums. Pie­bāztās vietās jūtu diskomfortu," vīrietis iz­skaidro. Viņa iecienītā līdzdalības forma ir cita – no Lielbritānijas un Zviedrijas līdzi atvedis interesi veidot grāmatu un debašu klubus. Reiz Facebook grupā Feministu fo­rums viņš ierakstīja jautājumu, vai vēl kā­dam būtu interese par šādu klubu. Bija. Vaicāts, vai tas izskatās kā Holivudas fil­mās, kurās grupiņa cilvēku sēž pie galda ar tējas krūzi vienā rokā un grāmatu – otrā, Emīls atbild, ka viņam parasti ir planšete. "Tur vienkārši draugi un domubiedri sa­nāk kopā runāt par to, kas tiem interesē."

Atšķirībā no protestiem šādā veidā gan masas par savu pozīciju informēt nav ie­spējams, taču viņš nejūtoties kā autoritā­te, lai kādu mācītu. Tomēr, ja Latvijas ie­dzīvotājiem iedotu aizpildīt anketu, viņaprāt, daudzu uzskati izrādītos feministis­ki, lai gan viņi paši ar to neidentificējas. "Tas jau nav nekas radikāls, tas pat ir liku­mā," Emīls norāda, runājot par dzimumu vienlīdzību. Varbūt iespējas ikdienā atšķi­ras, taču, to piefiksējis, Emīls uzdod jautā­jumus un liek par saviem ieradumiem šaubīties arī citiem.  

Visu rakstu, kurā par feminismu Latvijā savā pieredzē dalās arī feministes Linda Curiha un Ingrīda Pičukāne, lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.marta numurā!