Māja, kas vēl jāuzceļ. Saruna ar režisoru Larsu fon Trīru

Uz viena no Mājas, ko uzcēla Džeks plakātiem pats Trīrs redzams kā salocīts plastilīna ķermenis, bet uz jaunākā projekta Melanholija. Dimants/Melancholia: The Diamond afišas viņš ir bruņojies ar dimanta cietības okulāru. Viņš plāno savas 13 filmas, sākot no Melanholijas, ar virtuālās realitātes kino palīdzību pārveidot par metaforiskiem dimantiem. Vēl līdz 5. maijam Antverpenes laikmetīgās mākslas muzejā M HKA var pieredzēt virtuālajā realitātē sastindzinātu izcilo Trīra kinodarbu, skatot to caur dimantu kā lēcu. Režisors tās dēvē par dimanta filmām, jo to pamatā ir ideja par mākslinieka zelta, izcilības griezumu jeb tā dēvēto brilliant cut. Interese par dimantiem Trīram bijusi jau studiju laikā Dānijas Nacionālajā kino skolā, kad viņš veidojis par tiem dokumentālo filmu. Sarunā viņš vēl saka: režisors spēj pārtapt par jebko – dimantu speciālistu, dārznieku, provokatoru, vēstures izmeklētāju un upuri. Trīrs ir viņi visi.

Jūsu pēdējā filma par slepkavu Džeku simboliski sasaucas ar pirmo Kannās izrādīto darbu – stilizēto detektīvu par Loto kungu, sērijveida slepkavu, Nozieguma elementos/The Element of Crime (1984). Kāpēc atgriezāties pie šīs tēmas?

Es vienmēr sāku ar žanru, tad to cenšos iznīcināt. Visu savu mūžu esmu centies iznīcināt filmas.Iepriekš esat teicis, ka cenšaties veidot filmas, kuras nekad nav pastāvējušas.

Jā, pazudušās filmas. Tas ir tas, ko es šobrīd cenšos izdarīt ar "dimanta" filmām Antverpenē. Tam pamatā ir brilliant cut ideja. Dimantus var salīdzināt ar filmām. Jau kopš dārgakmeņu vēstures dimantu klasisko griezumu vislabāk varēja novērtēt pustumsā, sveču gaismā. Šodien mums ir citi veidi, kā radīt mākslīgo gaismu, tomēr dimanta mirdzums nav tas pats interesantākais temats. Filmai ir sava struktūra un dramaturģija, kino uzņemšanas principi.

…tāpat kā dimantam ir sava stingrā struktūra.

Tieši tā. Varētu izklausīties mazliet vecmodīgi, bet es tiešām veidoju filmas nevis greznuma, bet tās struktūras skaistuma dēļ. Ja, piemēram, mēs režisētu šo sarunu, vienā galda pusē atrastos kamera, bet otrā pusē ieslīpi – cita. Tas ir klasiskais dialoga uzņemšanas veids, lai nemulsinātu skatītājus.