Zivju dzenītis ir tas putns, kurš neputnistos (nejaukt ar apgāda nosaukumu) izraisa standarta izbrīnu, ka kaut kas tik košs vispār ir sastopams tepat pie mums. Līdzīgi ir arī ar pupuķi, kurš vienam mitinās malkas šķūnī, bet citam neparādās ne reizi visa mūža garumā. Ja cilvēks tomēr vēlas atrast šo mazo, zilganzaļo putnu, ir jādodas uz upi vai citu piemērotu ūdenstilpi. Makšķernieks, kas brien pa mežonīgas upītes krastiem un izbiedē zivju dzenīti, visticamāk, pamana tikai kaut ko līdzīgu hiperātram taurenim vai kolibri, tomēr pamanīt un nobildēt ir divas lielas atšķirības, kā saka Odesā.
Vairākas tehnikas Zivju dzenītim labpatīk tupēt uz kāda zara virs ūdens, un tādu vietu nemaz nav tik daudz. Reizēm viņš mēdz arī "iekārties" gaisā, ātri vicinot spārnus pirms zivs medīšanas. Kādā pētījumā, kurā tika analizētas putna atrijas, tika secināts, ka viņa ēdienkartē ietilpst gandrīz tikai zivis, ar retiem izņēmumiem. Zinātnieki pieļāva, ka zivju dzenītis apēd kaut ko citu aiz pārskatīšanās, lai gan pētījumā minēti spāru kāpuri, ķirzakas un pat mazas vardes, kas mani sarūgtina visvairāk. Kad zivtele nomedīta, dzenītis uzspurdz savā komforta zarā, pret kuru zivi apdullina, un tad to norij, un tikai ar galvu pa priekšu.
Izmantojot zināšanas par konkrētā putna paradumiem, mans kolēģis putnu fotogrāfs Viktors Ivanovs iebakstīja dīķa seklumā vairākas nūjas, kurām pretī uzslēja fotoslēpni. Zivju dzenītis patiešām pēc laika piezemējās vēlamajā vietā, tiesa, nākamajā dienā nūjas bija likvidējuši vietējie makšķernieki, kuriem tās bija traucējušas sekot zivju dzenīša dabiskajam aicinājumam. Bet Viktors Ivanovs nepadevās, viņš pat iegremdēja ūdenī cauru spaini, kurā bija sīkas zivtiņas, lai izprovocētu putnu medīt fotoaparāta uzraudzībā, bet to gan putns spītīgi ignorēja.
Vēl viena opcija bez slēpņa ir putna pievilināšana ar viņa paša balsi, bet te gan jāievēro zināma pietāte – ligzdošanas sezonā to darīt ir bīstami, putni var satraukties un pamest ligzdu. Te arī jāpiebilst, ka dažu putnu pievilināšana ar skaņu var beigties pavisam nepatīkami. Piemēram, apodziņš, saklausījis, viņaprāt, konkurenta balsi, var ieķerties fotogrāfam sejā, un, lai arī augumā neliela, tā tomēr ir pūce.
Ar galvu sienā
Dzīvnieku un cilvēku pasauli vieno īpatņu maršrutu cikliskums. Kā mēs dodamies uz darbu, tad uz veikalu un vēlāk mājup, tā arī putniem ir savs grafiks un paradumi, tālab, reiz pamanīts pie kādas upītes, zivju dzenītis ar lielu varbūtību parādīsies tur no jauna, tā ir viņa teritorija. Izvēlējies plēsējiem maksimāli nepieejamu stāvkrastu, zivju dzenītis rok alu, kas var būt pat metru dziļa, ar bērnistabu kā paplašinājumu beigās. Putns šo jautājumu risina ar tādu mežonīgu degsmi, ka var nosisties, triecoties burtiskā nozīmē ar galvu sienā. Alas sienas ir klātas ar zvīņām, ko putna organisms nespēj pārstrādāt, un viņš ir spiests tās atrīt. Nereti ala ir tik šaura, ka reizēm zivju dzenītis spraucas pa to atmuguriski, tad ielecot ūdenī un paceļoties spārnos. Ligzdošanas laikā putns pirms iznākšanas no mājokļa mēdz pavērot apkārtni, novērtējot iespējamās briesmas, un tikai tad dodas pāri slieksnim.
Vienam zivju dzenīša tēviņam var būt vairākas sievas, proti, ligzdas, tomēr sāncenšus savā sektorā putns nepacieš un mēģina dzīt projām. Viens no viņa cīņas paņēmieniem ir sagrābt citu putnu aiz knābja un uz kādu laiku iegremdēt ūdenī, lai tam paliek slikti un viņš nožēlo iejaukšanos suverēnā valstī.
Zivju dzenīša putnēni pamet alu samērā ātri un uzreiz ir gatavi lidot, lai gan šaurībā to darīt nav trenējušies. Ārēji tie izskatās gandrīz kā vecāki, kuri tos no savas teritorijas patriec projām, lai nobriest pieaugušo dzīvei patstāvīgi, un tā dara daudzi putni un ne tikai viņi.
Acij nemanāma lavīšanās
Kolīdz zivju dzenīša teritorija ir identificēta un figurants manīts vairākas reizes, var ķerties klāt tā fotografēšanai. Pa upi putns pārvietojas nebūt ne lineāri virs ūdens, bet šķērso arī sauszemi, žilbinot ar savu zilgmi. Lai gan jaudīgs objektīvs ir ievērojams palīgs, tehnika garantē trešdaļu no panākumiem – atlikušās divas daļas ir iemaņas un veiksme.
Lai arī zivju dzenīšus medīja vienīgi izbāzeņu izgatavošanas dēļ, tas tāpat uztver cilvēku kā draudus. Tādēļ pietuvoties putnam taisni, ar straujām kustībām vai skaņām, visticamāk, neizdosies. Esmu lasījis, ka pareizo stratēģiju dēvē par zaudētā maka likumu, proti, fotogrāfam jāizliekas, ka putns viņu nemaz neinteresē un viņš cītīgi kaut ko meklē sev zem kājām. Vairumā gadījumu tas patiešām darbojas, kustonis atvelk elpu. Nākamais šķērslis ir fotoaparāta slēdža troksnis. Pastāv speciāli kameru futrāļi, kas slāpē nodevīgo skaņu (tie noder arī diskrētai klasiskās mūzikas koncertu vai teātra izrāžu iemūžināšanai), dažiem modeļiem slēdzis mūsdienās ir digitāls, proti, nerada skaņu vispār, tomēr, ja troksnim neseko no putna viedokļa draudīga rīcība, tas mēdz ar to aprast. Kad tas ir noticis un putna poza neliecina par satraukumu, fotogrāfs var bildēt sērijās, katrs fails gan sver vismaz 50 MB, un viņš no sirds tic, ka tie visi kādreiz var noderēt. Putnu gadījumā visu izšķir sekundes desmitdaļas, tālab jāizmanto jebkāda izdevība un tikai tad jāsāk domāt par vēl labāka rakursa meklēšanu.
Putni mēdz izrādīt ziņkāri, ja runa ir par nestandarta uzvedību, un suņu vai bērnu nepalaišana brīvsolī pa dabas taku, lai tie izbiedē visu kustoņu, pieskaitāma tieši pie tādas. Pielavīšanās zivju dzenītim ir iespējama, pārvietojoties acij teju nemanāmi, lai neviena pati cilvēka kustība nav izšķirama. Tad viņa tolerances kredīts ievērojami pieaug. Ja izdodas putnu patīkami pārsteigt un neradīt viņā šaubas vai trauksmi, pielavīties tam var pat līdz dažiem metriem. Ir gadījumi, kad fotogrāfi apzināti vēlas integrēties vēlamo objektu dzīvē, tādēļ pavada viņu tuvumā krietnu laiku, tomēr, manuprāt, tā ir pārāk izšķērdīga nostāja pret laiku, kura, iespējams, ir maz.