Pat zīmoli un rozā dzegužpulksteņi: Pērles krāmu bodītēs un tirdziņos

Esmu rūdīta, pat zvērināta pērļu medniece un nodarbojos ar šo rūpalu jau padsmit gadu. Varētu teikt, ka tā ir mana slepenā atkarība, par kuru tūlīt uzzinās daudzi, jo nespēju vairs noturēt mēli aiz zobiem – gribas padalīties ar novērojumiem, visu laiku lieliskākajiem atradumiem un iedrošināt arī citus patriekt ratā savus aizspriedumus, lai nepinas pa kājām, un spert pirmos soļus lietoto preču veikaliņos. 

Kur tik šīs bodītes nevar atrast! Esmu viesojusies gan daudzdzīvokļu nama pagrabā Ikšķilē (lai ekskluzīvā kārtā tiktu iekšā, jāzvana īpašniecei un konspiratīvā balsī jāsaka: "Labdien! Te Ilzes meita. Pēc piecām minūtēm piebraukšu. Atslēgsiet, lūdzu, veikalu?"), neapkurinātā angārā Raganā un privātmājā Zvejniekciemā, gan visiem zināmajā Latgalītē, tādā kā pop-up tirdziņā pie lielveikala, kur mantas izliktas auto bagāžniekos, gan gluži ierasta paskata humpalās Siguldā, Dobelē, Liepājā un citur. Bet nevērtē vīru pēc cepures! Reizēm pašā necilākajā ūķī slēpjas vislielākie dārgumi.

Ģībt par vietu rindā

Šo gadu gaitā esmu ievērojusi – jo necilāka izkārtne un mazāka reklāma, jo vērtīgākus labumus par zemākām cenām tur atradīsi. Arī to, ka labākā vizītkarte ir cilvēku rinda pirms veikala atvēršanas pievedumu dienās. Tādus skatus var novērot kādā nelielā apģērbu bodītē Siguldā, Pulkveža Brieža ielā. Mums ar dzīvesbiedru bija tradīcija sestdienās pašā rīta agrumā no Rīgas braukt uz 50 km attālo pilsētu, lai piebiedrotos nosalušajiem rindā stāvētājiem (jā, arī ziemā un –20 grādos) un deviņos kopā ar nepacietīgo pūli ieveltos, kā paši smējāmies, lupatnieku paradīzē.

Nē, visus iekšā nelaiž, rindas kārtībā tikai kādus 20, jo telpas ir mazas. Pārējiem priekšā tiek novilkta norobežojoša ķēde – tas nozīmē, ka sava kārta jāgaida vēl kādu pusstundu. Un cilvēki stāv arī! Īsinot laiku, lasa grāmatas, tenko, no termokrūzēm dzer ar gudru ziņu sagatavoto kafiju, ēd pīrādziņus, apspriež politiku, pat ģībst no bezgaisa. Goda vārds, rindā dirnot, var dzirdēt, kā vienotā ritmā sitas humpalnieku sirdis! Turklāt rindai ir stingra sistēma. Pirmās pozīcijas parasti ieņem apsviedīgākās pilsētas dāmas. Viņas sāk dežurēt pie veikaliņa ārdurvīm jau ar pirmajiem gaiļiem vai arī savā vietā atsūta kādu izturīgāku stāvētāju, un, kad pulkstenis sit astoto stundu, maiņu pārņem pašas, nosargātajā pozīcijā aiz sevis ielaižot draudzeņu bariņu, kuras ierodas pēdējā brīdī, saniknojot citus nepacietīgos. 

Tas bija biežākais ķildu iemesls pilnmēness dienās. Plūkšanās gāja vaļā ne pa jokam. Tādos brīžos apsvērām ideju par anonīmo humpalnieku biedrības dibināšanu, kas rīkotu izbraukuma sesijas pie atkarīgajiem arī uz reģioniem.

Kas turp dzina mūs? Pozitīva pieredze, azarts, mirdzošas acis! Kāpēc lai pusstundiņu nepadrebinātos uz ielas, ja no veikala iznāc ar vērā ņemamu "trofeju", piemēram, gluži svaiga paskata Marmot dūnu jaku, kas iegādāta par 15 eiro? Tūrisma inventāra veikalos tāda maksātu virs 200 eiro.

Nameja gredzens pret buču

Vairākkārt ir gadījies pabūt krāmu tirdziņā Spīķeros, kas tur notiek siltajā sezonā. Tovasar loloju sapni par Nameja gredzenu, un pēkšņi tas man uzskrēja virsū pats! Tirgū biju iemaldījusies nejauši, bez banknotēm makā. Kā jau Mērfija likums paģēr, tieši tādā brīdī manā ceļā patrāpījās kārotais gredzens. To kopā ar citām senlietām uz letes bija izlicis vīrietis labākajos gados, kurš atgādināja sirmu jūrasvilku ar skarbu, vējā aprautu vaigu. Tik ilgi grozījos ap sudraba rotaslietu, ka pārdevējs sāka sarunu. Vārds pa vārdam – gredzenu atdošot par 18 eiro. Likās drusku par sālītu. Gribēju pārbaudīt viņa nosauktās cenas adekvātumu, tāpēc izmetu riņķi gar citām andelēšanās vietām, pie reizes ielūkojoties internetā, cik tādam būtu jāmaksā. Satiku draudzeni, gandrīz vai kā debesu sūtītu, no kuras aizņēmos 10 eiro, jo vairāk viņai līdzi nebija, un pati sagrabināju vēl četrus monētās. Braši gāju atpakaļ pie kunga kaulēties. Galarezultāts – par koķetu smaidu un buču uz pārdevēja bārdainā vaiga tiku pie kārotā stipri lētāk!