Diena Norvēģijā tikās ar diviem latviešu strādniekiem Ainaru Kupši un Uldi Raņķi. Viņi strādā Gritestrandas zivju rūpnīcā, kas ražo bakalau - ar īpašām metodēm žāvētas un sālītas mencas, kas ir īpaši iecienīts produkts Portugālē, Spānijā, Brazīlijā un Itālijā. Ražotnē strādājošie par dzīvi nesūdzas, bet atklāj, ka apgrozījuma apjomi krīt un arī valsts vēlme ierobežot izdevumus liekot saausīties, jo attāli atgādinot dižķibeles laikus Latvijā. Stabilitātes izjūta esot saļodzījusies, tomēr ticība norvēģu saimniekotprasmei ir lielāka.
Kādas tendences ir jūsu zivju rūpnīcas darba ikdienā? Vai augšupejošas?
A. Kupšis. Pašlaik Norvēģija cieš no globālām krīzēm citās valstīs, un to var just arī te. Salīdzināt ar Latvijas krīzes mērogiem to nevar, bet nākas domāt par taupību, vairāk pieskatīt komunālo maksājumu lietas. Zivis, ko sagatavojam, pārsvarā tirgojam spāniski runājošo nāciju valstīm Dienvidamerikā un arī Eiropā. Tā kā šajās valstīs arī nav tie vieglākie laiki, cenas krīt, tāpēc zivju produkcijas industrijai kļūst grūtāk. Priekšnieks saka - nav rožaini, jo arī zvejas kuģu skaits sarūk. Pēc Latvijas mērogiem, protams, nepateiksi, ka te ir krīzes nojausmas, bet kalnā augšā neiet, neskatoties uz jauniem naftas urbumiem Norvēģijā. Pašiem norvēģiem gan ir nesatricināms miers, viņus tas īsti neskar, bet mēs, iebraukušie, uzmanīgi vērojam, kas būs. Mana sieva šeit strādā bērnudārzā un arī palīdz astoņiem latviešu bērniem integrēties norvēģu skolās. Viss, kas saistīts ar pašvaldības un valsts budžetu, liecina, ka jāsažmiedzas, un par to nākas runāt arvien biežāk. Pieaugušas īres cenas, benzīna cenas arī par kripatiņu kāpušas.
Kādu produkciju ražo fabrikā, kurā strādājat?
U. Raņķis. Lašu mums nav, ar tiem nodarbojas citviet. Mēs ražojam kaltētas, ar sāli piesūcinātas mencas, ko sauc par bakalau (baccalau - spāņu valodā). Tā ir tradicionāla recepte Norvēģijā jau kopš vikingu laikiem, produkts, ko var glabāt ļoti ilgi. Šādi sagatavota zivs pirms gatavošanas jānomērcē ūdenī divas vai pat vairāk dienu.
Kur tās tiek zvejotas?
A. Kupšis. Šo zivju izcelsme ir dažāda. Sliktākais variants, ja tās atved no Aļaskas reģiona vai Barenca jūras. Savukārt Norvēģijas jūras mencas ir pašas labākās pasaulē. Tā ir norvēģu zivju produkcijas klasika.
Uz kurieni šīs mencas eksportējat?
U. Raņķis. Visvairāk uz Meksiku un Brazīliju, arī Portugāli, Itāliju, Spāniju, mazliet uz ASV, kā arī Āfriku - uz Kongo. Uz Austrumeiropu šīs zivis vispār neved, jo cena būtu pārāk augsta. Turklāt, piemēram, Latvijā vairāk izvēlas svaigas zivis.
A. Kupšis. Pagājušais gads bija sliktākais visā fabrikas vēsturē, jo cenas daudzos tirgos kritās. Kopējais noiets atgriezās ierastajās sliedēs tikai tad, kad izdevās atrast klientus kādā Itālijas reģionā, kur šīs kaltētās mencas ir zināmas kopš Otrā pasaules kara laika.
Vai ir pārliecība par to, ka īpašnieki, skatoties nākotnē, rēķinās ar dažādiem iespējamiem attīstības scenārijiem?
A. Kupšis. Šo fabriku vada vienas dzimtas pārstāvji jau trešajā paaudzē. Šie norvēģi ir gudri un iekrājuši biznesa pieredzi, bet pati fabrika ir neliela. Viņi ir agrāk pareizi organizējuši uzņēmējdarbību, apliecinājuši ilgtermiņa domāšanu un labi sadarbojas ar firmu, kas meklē potenciālos klientus ārzemēs, viņiem ir savs sadarbības kuģis, kas zivis nogādā pa tiešo šeit. Zivis visbiežāk tiek iepirktas lielā vairumā izsolēs. Mēs lepojamies, ka varam strādāt virsstundas, bet tās nekad netiek uzspiestas. Blakus ir vēl daudzas fabrikas, kurās strādā lietuvieši, latvieši, poļi, un viņi labprāt strādātu virsstundas, bet tas nav iespējams. Mūsu fabrika domā ilgtermiņā, noliktavas vienmēr ir pilnas ilgam laikam uz priekšu.
U. Raņķis. Šī mazā fabrika nav tik viegli izkustināma no pamatiem, bet ir zināmas vairākas nopietnas fabrikas, kas konkurences apstākļos nav izturējušas un ir aizvērtas.
Nav nekāds noslēpums, ka uz Norvēģiju brauc strādāt cilvēki no dažādām valstīm. Kā tas izpaužas jūsu fabrikas kolektīvā?
A. Kupšis. Mums kolektīvā ir 25 cilvēki, 11 no viņiem ir ārzemnieki - mēs divi latvieši un deviņi poļi. To, kas šajā valstī īsti ir sabraukuši, vislabāk redzi norvēģu valodas kursos. Ir daudz iebraucēju ne tikai no Āzijas un Āfrikas valstīm, bet arī no ASV, Vācijas, Anglijas. Viņi ir atbraukuši strādāt savā specialitātē. Arī bagāto valstu pārstāvji met acis uz Norvēģiju.