Jā, nodibinājums Apeirons apstrīd Būvvaldes pieņemtu lēmumu. Akadēmija šajā lietā ir trešās personas statusā. Faktiski esam ķīlnieku lomā. Ņemot vērā izvirzītās ļoti augstās prasības, bijusī saimniecības ēka augstskolas pagalmā tika pārbūvēta par telpām mācību vajadzībām. Bija konkurss, ir saņemti visi nepieciešamie ekspertu atzinumi, saskaņojumi, būvvaldes lēmumi. Viss rekonstrukcijas process noritēja atbilstoši labākajai projektu vadības praksei. Ļoti liela uzmanība tika pievērsta vides pieejamībai. Tieši tāpēc arhitekts Andis Sīlis piedāvāja veidot nevis kāpnes uz augšstāvu un apakšstāvu, bet slīpos gaiteņus (pandusus), lai tādā veidā visi kopā varētu iet iekšā un ārā. Ja personām ar kustību traucējumiem atsevišķi no pārējiem tiek veidots lifts vai pacēlājs, tas rada lielāku atstumtības sajūtu nekā tad, ja citi cilvēki var draudzīgi palīdzēt uzbraukt vai nobraukt pa pandusu. Tagad ir pārmetumi, ka kaut kas izdarīts nepareizi un ka noteikti vajagot liftu vai diagonālo pacēlāju. Mēs neesam noskaņoti ne ar vienu strīdēties, esam vienmēr atvērti risinājumiem, kas apmierinās visas iesaistītās puses. Izdarīsim visu, lai personām ar kustību traucējumiem tiktu nodrošināta iespēja lietot arī liftu vai pacēlāju.
Papildu aprīkojums prasīs papildu izmaksas?
Jā, taču izmaksas tiks segtas no mūsu augstskolas līdzekļiem.
Un Eiropas naudas piešķiršana objektam ar to nebūs apdraudēta?
Protams, ka ne! Jo projekts ir noslēdzies. Ja pēc projekta realizācijas atklājas, ka vēl kaut kas papildus ir nepieciešams, tad tās ir papildu izmaksas, kas augstskolai jāsedz pašai. Turklāt ne viss projekta finansējums saistīts ar būvniecības darbiem - trešdaļa naudas bija paredzēta tehniskajam aprīkojumam, kas saistīts ar mācībām.
Cik bieži šīs telpas apmeklē cilvēki ar kustību traucējumiem?
Šobrīd studentu, kas pārvietotos ratiņkrēslā, mums nav. Taču, ja būtu, tas neradītu problēmas. Pie ieejas durvīm ir zvana pogas. Ja atnāk kāds apmeklētājs ar kustību traucējumiem, mums ir speciāli apmācīti cilvēki, kas palīdz pārvietoties kā vēsturiskajā ēkā, tā rekonstruētajā pagalma ēkā. Savukārt studentiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos, ņemot vērā augstskolas specifiku, asistenta palīdzību neizbēgami vajadzēs pat tad, ja būs lifts - nevis lai paši nokļūtu (būs nodrošināts, ka rekonstruētajā pagalma ēkā viņi varēs iekļūt patstāvīgi), bet lai palīdzētu pārvietot viņu tēlniecības vai glezniecības darbus un piederumus.
Pirms kāda laika akadēmijas aulā tika rīkota brīnišķīga izstāde, bet rekonstruētajā ēkā notika meistarklases (workshop). No Ņujorkas bija ieradies mākslinieks Gordons Sasaki, kurš ir cilvēks ar kustību traucējumiem. Ar asistenta atbalstu viņš ratiņkrēslā uzbrauca jaunajā mācību telpā un nobrauca arī lejā. Uz jautājumu, vai nejūtas diskriminēts, viņš atbildēja - jā, jo vēl neprotot latviešu valodu. Pārvietošanās iespējas par problēmu viņš nesaskatīja. Ar ratiņkrēslu jaunajās telpās bijuši arī citi. Tas apliecina, ka telpas cilvēkiem ar kustību traucējumiem pieejamas jau tagad. Bet, protams, ja nepieciešams šāds speciāls pacēlājs, tad esam gatavi to uzstādīt.
Jaunajā piebūvē ir arī stāvas kāpnes…
Tikai tās, kas ved uz jumtu. Tā nav vieta, kur notiek mācību process, jo tās ir tehniskās telpas, kas nav paredzētas apmeklētājiem, bet tikai apkalpojošajam personālam.
Piebūve ir tikai neliela daļa no akadēmijas. Vēsturiskajā ēkā tāpat jums nekādu speciālo liftu nav. Kā tur tiekat galā?
Esam iepirkuši tā saucamo kāpņu kāpēju - ierīci, kas stiprinās zem ratiņkrēsla un ar asistenta palīdzību uzved pa slīpu virsmu, tajā skaitā kāpnēm. Tas gan nav universāls rīks visiem ratiņkrēslu veidiem, jo, piemēram, neder sporta ratiņiem. Tāpēc papildus esam iepirkuši arī standarta ratiņus. Ja gadījumā apmeklētāja ratiņus nevar iestiprināt, varam nodrošināt, ka uzvedīsim pa kāpnēm savējos. Lidostās rīkojas tieši tāpat. Tas, protams, nav ātrs pārvietošanās veids. To var lietot arī jaunajā ēkā, taču skaidrs, ka ar asistenta palīdzību uzbraukt pa slīpo gaiteni ir daudz ātrāk un ērtāk. Tā ka principā pieejamības ziņā esam visu nodrošinājuši. Mums arī tualetes jaunajā ēkā ir ierīkotas tā, lai būtu ērti pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Kāpēc pacēlājs netika paredzēts jau projektā?
Bija prasība, lai būtu nodrošināta vides pieejamība. Tieši tāpēc nokļūšanai augšstāvā un apakšstāvā arhitekts piedāvāja izbūvēt slīpo gaiteni, nevis kāpnes. Saskaņā ar normatīviem var būt kāpņu kāpējs, kādu lietojam vēsturiskajā ēkā, var būt diagonālais pacēlājs vai citi risinājumi, to skaitā slīpais gaitenis, ja tiek nodrošināts asistenta atbalsts. Tā vismaz mums paskaidroja būvniecības eksperti, kas šos jautājumus pārzina labāk par mums. Pie ieejas ēkās ir speciālas pogas, lai izsauktu asistentu, kas tūlīt var ierasties un palīdzēt.
Kāpēc problēma aktualizējusies tikai tagad - kad ēka jau sen nodota ekspluatācijā? Kāds lobē kādu konkrētu pacēlāju ražotāju?
Nezinu, neprasiet to man. Par speciālā aprīkojuma iegādi LMA noteikti rīkos iepirkuma procedūru, kā to paredz Latvijā spēkā esošie normatīvie akti, un prasības visiem piegādātājiem tiks izvirzītas vienādas. Uz šo brīdi esam apzinājuši piecus uzņēmumus, kas ražo šāda veida pacēlājus. Vēl ir arī sestā - austriešu kompānija, bet šis uzņēmums nevarētu uzstādīt aprīkojumu, jo pandusa slīpums ir par lēzenu. Tik lēzenām uzejām viņi pacēlājus neuzstādot.