Šis teātris ar interesanto nosaukumu, kas, izrādās, atvasināts no režisores Līgas Miltas uzvārda, Pierīgā izveidots tikai pirms trim gadiem. Tajā pārsvarā spēlē jaunākās un vidējās paaudzes aktieri, kuriem iesaistīšanās amatierteātrī pilnībā mainījusi gan ikdienas ritmu, gan dzīvi.
Mācās ar bērnu pie krūts
Uz Balviem ķekavieši bija atveduši smeldzīgi skumjo izrādi Rudens sonāte, kas veidota pēc Ingmara Bergmana tāda paša nosaukuma lugas. Galveno lomu Evu spēlē ķīmijas un bioloģijas skolotāja Solvita Jurcika, kurai tā ir pirmā un vienīgā loma teātrī. Solvita pasmaida, ka pati nemaz nav meklējusi teātri, bet režisore Līga Milta, kurai šī izrāde ir diplomdarbs, redzējusi Evas lomā tieši viņu. Pirms tam nav pat iedomājusies, ka varētu būt uz skatuves, kaut arī agrā bērnībā sapņojusi kļūt par aktrisi. «Teātris bagātina dzīvi, katra izrāde liek sevī kaut ko pārcilāt un izvērtēt. Protams, ja man būtu mazāk darba mājās, ja nebūtu nelaboto burtnīcu kalni, trīs bērni, es varbūt arī vairāk iesaistītos teātra darbā. Tagad jāpagaida, kamēr bērni izaugs.» Solvitas vecākais dēls Justs mācās Doma kora skolā, viņam ir 15 gadu, Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēknei Billei - 12, mazajam Martam tikai divi gadiņi, viņš ir audzis līdz ar izrādi. «Man izrādē ir šausmīgi gari teksti. Domāju, ka nekad tos nespēšu iemācīties, visādi mēģināju, pat ierakstīju magnetofonā, lai teksti skan mājās. Beigu beigās es tos iemācījos, barodama ar krūti Martu, kuram toreiz bija tikai trīs mēneši. Ceru, ka viņš šādā veidā kaut ko arī sev iesūcis līdz ar mammas pienu,» saka Solvita.
Atrod dzīves aicinājumu
Valters Mirkšs pirms došanās uz salidojumu vēl paspējis nodejot Skolu jaunatnes X dziesmu un deju svētkos un saņemt sertifikātu par vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātiem. Jau šoruden Valters dosies uz Angliju studēt aktiermākslu. Interese par teātri Valteram sākusies līdz ar interesi par kino. Kopā ar domubiedriem viņš uzņēmis videofilmiņas, tad uzzinājis, ka Ķekavā izveidots teātris, aizgājis un pieteicies. Valters atzīstas, ka skatuve viņam neizraisot ne mazāko satraukumu, tieši otrādi, uz tās viņš nomierinās un jūtas ļoti labi.
«Amatierteātris man bija kā āķis lūpā, kas piesaistīja teātrim un lika arī savu nākotni saistīt ar to. Ceru, ka pēc pāris gadiem jau būšu profesionāls aktieris. Nav taisnība, ka amatierteātros spēlē tikai tantes un onkuļi, arī jauniešiem tur ir vieta. Mamma bija ļoti priecīga par to, ka es iesaistījos teātrī, tagad iet uz visām mūsu izrādēm.»
Jaunie Milti
Jauno Miltu teātri pirms trim gadiem izveidojusi ainavu arhitekte Līga Milta. Teātrī iesaistījies arī viņas dzīvesbiedrs Juris. Līga stāsta, ka, strādājot arhitektu birojā, jutusi, ka ar to vien nepietiek, tāpēc iestājusies Kultūras koledžā, bet pēc otrā kursa beigšanas izveidojusi šo kolektīvu. Arī Līga uzskata, ka šī izvēle mainījusi visu dzīves ritmu - to visvairāk izjūtot mājinieki -, gan arī attieksmi pret dzīvi vispār. Režisoriem neesot lielas starpības, vai strādā profesionālajā teātrī vai amatierteātrī, tikai amatierteātra aktieri bieži vien esot daudz dabiskāki, atraisītāki. «Viņi katrs nāk no savas profesijas, ar savu dzīves uztveri un pieredzi, un tas jau ir ļoti interesanti.»
Nosaukums Jauno Miltu teātris radies pavisam nesen un pavisam nejauši. Ķekavas pagastā kultūras jomā ilgus gadus strādājuši Jura vecāki, kurus dēvējot par vecajiem Miltiem, savukārt šo teātri veidojusi jaunā Miltu paaudze Līga un Juris. «Kādā saviesīgā pasākumā uz mūsu galdiņa bija uzlikts uzraksts «Miltu teātris», un tad mēs padomājām, kāpēc ne?» smejas Līga.