Diskusijas par t. s. tiešo demokrātiju (direct democracy) ir vienas no karstākajām, kad runa ir par atgriezenisko saiti starp politiķiem un vēlētājiem. No vienas puses, jo vairāk iniciatīvu iesniegšanas, referendumu tiesību, jo iesaistītāks jūtas elektorāts un vairāk interesējas par pārvaldes procesiem. No otras puses, šīs tiesības var ērti izmantot konkrētu interešu lobisti, un ne vienmēr vēlētājs ir pietiekoši zinošs par konkrēto tēmu, lai balsojums būtu jēdzīgs.
Tādēļ Latvijas pašvaldību vadītāju pretrunīgā attieksme pret ideju piešķirt pašvaldības atlaišanas tiesības ne tikai Saeimai, bet arī konkrētajā teritorijā dzīvojošajiem, ir saprotama. Jau pieredzēts, ka daža laba pašvaldība attīstījusi tik varenas spējas ar neiedomājamām koalīcijām un galma apvērsumiem, ka varas grieži tajās ir pietiekami vētraini pat bez referendumiem. Tomēr vai dažu varaskāru ļaužu dēļ liegt kaut ko noderīgu pārējiem? Diez vai. Turklāt Latvijas gadījumā ideja ir paplašināt vēlētāju tiesības lemt tieši par varas struktūru, nevis saimnieciskiem jautājumiem, kad tiešām var iestāties Kalifornijas variants: elektorāts referendumos lemj par izdevumu palielināšanu un nodokļu samazināšanu vienlaikus. Turklāt pašvaldību mērogā iespējamās slēptās intereses ir labāk zināmas - ja vietējai varai liekas, ka tautu kūda kāds uzņēmējs, kuram, teiksim, atteikts būvprojekts, šajā mērogā to vieglāk izskaidrot. Līdzīgi ar tiem, kas pie varas nav tikuši: darbi un nedarbi, patiesie nodomi pašvaldību līmenī labāk izgaismojami.