Pirms kāda laika internetā varēja lasīt, ka Īrijā tiek apsūdzēti austrumeiropieši, kuri nozog labdarībai paredzēto konteineros izlikto apģērbu maisus, lai pēc tam tos pārdotu. Vairumā gadījumu tieši sezonālie tirgotāji Latvijā ir tie, kuri, cerot uz peļņu, pārpērk šos apģērbus, kas Rietumeiropā ir iegūti, apejot legāla tirgus noteikumus.
«Kreisie» piedāvājumi
Lietotos apģērbus Latvijā ieved no Eiropas valstīm, ASV, Kanādas, kur uzņēmumi, kas nodarbojas ar apģērbu savākšanu, apstrādā tos un piegādā lietoto apģērbu veikaliem, eksportē. Eiropā ir simtiem uzņēmumu, kuri nodarbojas ar apģērbu vākšanu, un labdarības organizācijas labprāt sadarbojas. Ja veikaliem tiek piezvanīts un piedāvāts iegādāties «preci divas tonnas pa tiešo no Anglijas», tad lielāko lietoto apģērbu veikalu tīklu tirgotāji nojauš, ka tā var būt prece, kas nozagta no «tekstila bankām», iegādāta, apejot labdarības organizāciju biznesa ētiku, Dienai stāsta viens no lielākajiem lietoto apģērbu tirgotājiem SIA R.D.A importa un eksporta menedžeris Nauris Jonass. Šādu «kreiso» piedāvājumu veikals saņem visai daudz.
Mazlietots. Humāni dots
Latvijā visbiežāk tirgotos mazlietotos apģērbus kļūdaini sauc par «humpalu», kā nosaukums radies, kad 90. gadu sākumā caur baznīcu institūciju tika atsūtītas saziedotā apģērba kravas no ārzemju draudzēm. Šis apģērbs cilvēkiem tika atdots par velti, t.s., humāni, taču mazlietoto apģērbu tirdzniecība saistīta ar labdarības organizācijām un pelna. Second hand apģērbu tirdzniecības ceļu attīstība sākās pēc Otrā pasaules kara Anglijā, kur veidojās labdarības organizācijas lietoto apģērbu vākšanā. Uzņēmumi, kuri šo apģērbu tālāk iegādājas, to šķiro, pārdod, lielu daļu peļņas atdod labdarības organizācijām, piemēram, Pestīšanas armijai. Līdz ar to šo uzņēmumu saimnieciskā darbība ir viena no iespējām, kā labdarības organizācijas var piesaistīt naudas līdzekļus.
Labdarības organizācijām, kurām tiek atdoti apģērbi, nepieciešami naudas līdzekļi, lai pildītu savu misiju, tāpēc apģērbu vākšanas un tālākas realizācijas process ir svarīgs aspekts. Ikdienā redzamie lietotu apģērbu mazumtirdzniecības veikali pasaulē ir kā aisberga redzamā daļa un ar savu darbību ik gadu ienes dažādu labdarības organizāciju kasēs desmitiem miljonu latu. Daudzas no tām ir starptautiski uzņēmumi, kuru pārstāvniecības ir arī Latvijā.
Uzņēmumi Latvijā, kas nodarbojas ar mazlietoto apģērbu pārdošanu, taukos nepeld. Latvijā vairumtirdzniecības cena ir Ls 1,40 - 1,70 kilogramā (ieskaitot PVN), turklāt Latvijas vairumtirgotāji neliek lielu uzcenojumu. Dārgākas ir iepriekš šķirotas drēbes - sešu latu robežās. Mazlietoto apģērbu vairumtirgotāji Dienai atzinās, ka tekstila bankās ievietotais apģērbs ir krietni sliktākas kvalitātes. «No vairumtirgotājiem iegādāto maisu saturs var būt dažāds: gan sieviešu, gan vīriešu apģērbi, apakšveļa, apavi, somas,» stāsta SIA Trīs R vadītājs Egils Rusins, kurš second hand biznesā strādā tikai gadu. «Konteineros ir ap piecām tonnām apģērbu, kas salikti maisos, un tajos var būt arī tik savalkāts apģērbs, ka tūlīt jāizmet, bet var atrasties gluži nevalkātas lietas ar cenu zīmēm.»
Savalkāts. Bet zīmols!
«Tas nav kā jaunu preču aprites tirgus,» saka N. Jonass. Visu, ko maisos iegādājas no vairumtirgotājiem, pārdot nevarot. Nepārdoto preci tirgo tālāk uz Pakistānu un Āfriku. Prece, kas iegādāta maisos, bet ko nevar pārdot, ir novalkātas, sasmērētas drēbes, ko tirgotāji pārdod tālāk uzņēmumiem tepat Latvijā. Nepārdoto kokvilnas apģērbu pārpērk autoservisi, kuģu būvētavas, galdniecības, kas izmanto nevalkājamās kokvilnas drānas kā slaukāmo materiālu. Preces, kuras ir labas, bet neatbilst sezonai, tiek glabātas noliktavās līdz nākamajai sezonai.
Jonass tomēr uzskata, ka lietoto apģērbu neiegādājas tikai spiedīgo ekonomisku apsvērumu dēļ: «Negribu apgalvot, ka lietotu apģērbu preču aprites tirgus orientēts cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, tā nav taisnība. Pircēji meklē individuālu veidu, kā apģērbties, turklāt par samērīgu cenu, nepalielinot ekoloģisko pēdu.»
Uz Dienas jautājumu, kāpēc ieved apģērbu tieši no Anglijas, Itālijas, Amerikas, tirgotāji dalās domās par Latvijas pircēja unikalitāti, norādot, ka Latvijas cilvēkiem ir sava specifika: vidējais latvietis ir vidēja izmēra, tam ir skaists, spēcīgs augums, un latviešiem ir laba gaume, cilvēki vēlas tērpties glīti. Preču kvalitāte daudzējādā ziņā ir atkarīga no piegādātājas valsts: preces no Lielbritānijas ir labas kvalitātes apģērbs, mazlietotāks, ražots no dabīgiem materiāliem, vācu piegādātāju maisos atrodami dažādi aksesuāri - somas, apavi, sūtījumos no ASV prece ir sajaukta, piedāvā labus apģērbus no džinsa auduma, T-kreklus un sporta apavus.
Preces aprites cikls vidēji ir divas nedēļas. Tas nozīmē, ka lielo apjomu tirgotāji var mainīt preces no viena veikala aizvedot uz citu vai lieto agresīvo cenu politiku dažādu akciju veidā - «1 prece=50 sant.», vai tas būtu mētelis vai blūzīte. Grūtāk ir mazajiem lietoto apģērbu veikaliņu īpašniekiem, kuri savu preci pārdod lēnāk. «Visvairāk cilvēki pirka bērnu apavus, tā ir visejošākā prece!» atceras veikaliņa īpašniece, kura savu darbošanos apturējusi janvārī - pārāk liela bijusi īres maksa, viņa bija neveiksmīgi iegādājusies «lietoto apģērbu kaķus maisā» - neredzot preci, nopirkusi to, kas sapakots necaurspīdīgos maisos. Cik veiksmīgs būs pirkums, klients nezina, bet prece nebijusi ejoša, mazs apgrozījums, kā rezultātā veikaliņš bija jāslēdz.