Izrādījās, ka, mainoties izlases trenerim, Šveices spēles rokraksts palicis nemainīgs. Ralfa Krīgera vadībā Šveice septiņus gadus praktizēja ātru un aktīvu spēli. Arī viņa pēctecis Šons Simpsons par spēlētāju nosēdināšanu aizsardzības ierakumos spēlē pret Latviju nebija domājis. Simpsonu varēja saprast, jo viņa rīcībā ir jauna un fiziski spēcīga komanda, tomēr ar pazaļu komandu spēlēt no pirmā numura pozīcijām ir diezgan riskanti. Jāatzīst, ka Šveices treneris prasmīgi variēja ar taktiku. Pirmā un otrā perioda sākumā tika izdarīts nopietns spiediens uz Latvijas vārtiem, pēc tam galvenā uzmanība tika veltīta akurātai un pacietīgai spēlei aizsardzībā.
Latvijas izlases taktiskās ieceres izjauca ātri ielaistas ripas pirmajā un otrajā periodā. Znaroks skaidroja, ka bija paredzējis aktīvu spēli šveiciešu izpildījumā. Pēc 0:2 vairāk jau vajadzēja domāt par uzbrukumu, taču pietrūka spēka un meistarības Šveices aizsardzības uzlaušanai. Arēnā esot bijusi neraksturīgi augsta temperatūra. «Pirmajā pārtraukumā ģērbtuvē jutu, ka man sviedri pil straumēm. Kreklu varēja izgriezt,» pēc spēles trenerim Znarokam skaidroja Aleksandrs Ņiživijs.
Lielā mērā līderu neprasme «atslēgt» Šveices vārtus bija iemesls, kāpēc neizdevās lauzt spēles gaitu. Liela daļa taisnības noteikti ir komandas kapteinim Herbertam Vasiļjevam, kurš skaidroja, ka skaitliskajā vairākumā sen vairs komandas neaizraujas ar akadēmisku izspēli līdz tukšiem vārtiem.
Jā, iznākumu izšķīra aizsardzībā pieļautās pāris kļūdas, bet kopumā aizsargus nevar pelt. Pieredzējušais vārtsargu treneris Mihails Vasiļonoks precīzi norādīja uz galveno klupšanas akmeni - uzbrucēju pasivitāti. «Uzbrucēji izdarīja maz metienu, neprata spēli novirzīt uz pretinieku zonu un tādējādi uzgūla papildu smagumu uz aizsargu pleciem.» Un tas par spīti tam, ka pasaules čempionātu Latvijas izlase iesākusi ar iespējami labāko uzbrukumu, jo no optimālā sastāva pietrūkst tikai Ģirta Ankipāna, tomēr vienīgo ripu Šveices vārtos iedabūja ceturtā maiņa. Uzbrukumu ar precīzu pirmo tālo piespēli iesāka Jēkabs Rēdlihs, Juris Štāls ar pirueti nogādāja ripu vārtu priekšā, kur īstajā laikā un pareizajā vietā bija Gints Meija.
Pēc gūtajiem vārtiem ceturtā maiņa gan ātri tika nosēdināta malā. Kā jau glābšanas operācijās ierasts, treneri uzticējās pārbaudītiem kadriem, lai gan varēja manīt, ka līderiem pietrūkst svaiguma.