Citi nozīmīgi starpvalstu enerģētikas projekti, kas šobrīd jau top vai drīzumā tiks uzsākti, ir elektrosavienojums starp Igauniju un Somiju, elektrosavienojums starp Lietuvu un Zviedriju un atomelektrostacijas (AES) būve Lietuvā. Transporta jomā šāds projekts ir dzelzceļa līnija Rail Baltica (maršruts: Tallina-Pērnava-Rīga-Bauska-Panevēža-Kauņa).
«Ekonomikā katrai valstij vienmēr savas nacionālās intereses būs prioritāras,» uzskata Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Reirs (Vienotība). Viņaprāt, Latvija iepriekšējo gadu laikā ir saviem kaimiņiem vairākkārt piekāpusies, taču šobrīd, runājot par SGT būvniecības vietu, Latvija piekāpties nedrīkst. Vērtējot Lietuvas un Igaunijas amatpersonu noraidošos paziņojumus par SGT būvi Latvijā, J. Reirs prognozēja, ka Baltijas valstu kolēģi tomēr novērtēs mūsu infrastruktūras priekšrocības un sapratīs, ka «šis ir ne tikai ekonomiska rakstura jautājums, bet arī jautājums par drošību».
Saeimas deputāts Andris Šķēle (TP) savukārt pauž, ka valstis savstarpēji konkurē, tāpēc draudzīgi apvienošanās piemēri ekonomiskos projektos ir praktiski neiespējami. Vienot var gan vēsture, gan emocionālais faktors, taču ekonomiski labākais sasniegums bija Baltijas brīvā tirgus regulējums, tāpēc, tagad vērtējot SGT būvniecību, perspektīvi labāks partneris, viņaprāt, ir Vācija. «Ja projekts izdotos, sadarbību varētu piedāvāt arī kaimiņvalstīm un ilgtermiņā var runāt arī par sadarbību ar Somiju,» skaidro A. Šķēle.
Pretējās domās ir Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce. «Pirmām kārtām mums ir bijuši veiksmīgi ekonomiski projekti, piemēram, EstLink kabeļa izveide starp Baltijas valstīm un Somiju, tāpēc esmu optimistisks, ka projekti, kuros visas trīs valstis ir ieinteresētas, izdosies arī turpmāk,» skaidro valsts sekretārs. Viņš atzīmē, ka SGT būvniecības plānošanā jau ir ieguldīts liels darbs un septembrī būs zināms, kurā no valstīm būvniecība būtu visizdevīgākā. «Teorētiski varam būvēt arī atsevišķi, taču EK līdzfinansējumu šajā gadījumā nepiešķirs, kas tādu iespēju padara ekonomiski daudz neizdevīgāku,» skaidro J. Pūce.
Arī ekonomists Ģirts Rungainis uzskata, ka tādiem projektiem kā atomelektrostacija un SGT nav iespējas būt realizētiem kā citādi, kā vien valstīm to darot kopā. «Uzskatu, ka dzīve piespiedīs to darīt kopā. Latvija, būdama centrā, ir nosacīts Baltijas valstu līderis, bet hroniskais vājums no mūsu puses arī ir radījis lietuviešu un igauņu centienus darīt kaut ko uz savu roku,» uzskata Ģ. Rungainis. Viņaprāt, jāskatās, kurš AES uzbūvēs ātrāk, jo cīņa par AES būvniecību notiek starp Lietuvu un Kaļiņingradu. «Sašķidrinātās gāzes terminālis taps Rīgā vai Skultē, bet atomelektrostacija - Lietuvā,» pārliecināts ekonomists.
«Lai vienotos liela mēroga projektam, ir nepieciešams liels politisks mērķis,» uzsver Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Citādi katra valsts kā prioritāti saskata lielu infrastruktūras projektu ekonomiskos un arī sociālos labumus (investīcijas, nodokļi, darba vietas, uzņēmējdarbības attīstība ap šādu projektu). M. Kazāks domā, ka tāda mēroga projekts kā SGT Baltijas valstu līmenī būtu jāskata kontekstā ar citiem attīstībā esošiem projektiem enerģētikā. Latvija varētu būt piekāpīgāka kādā citā jautājumā, ja mūsu kaimiņi atbalstītu Latvijai nozīmīgo SGT būvi. Grūtības vienoties par liela mēroga projektiem ir saistītas arī ar ļoti atšķirīgām biznesa vidēm Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, arī ar uzticības trūkumu starp valstīm.