Lai mazinātu ēnu ekonomiku, likumdevējiem noteikti jāpiedāvā atbalsta mehānismi un bonusi tiem uzņēmumiem, kuri godprātīgi maksā nodokļus. Mēs, apdrošinātāji, saviem klientiem atgādinām, ka valsts nāk viņiem pretī, jo saistībā ar apdrošināšanu ir saņemamas nodokļu atlaides. Saprotams, ka ēnu ekonomika Latvijā ir iespaidīga un šī problēma jārisina. Daudzi pat neslēpj, ka par visiem ienākumiem nav nomaksājuši nodokļus, tikai par daļu nopelnītā. Pieļauju, ka nodokļu nesamaksāšana visbiežāk sastopama to cilvēku vidū, kuru ienākumi ir nelieli, bet kopumā - visos Latvijas sabiedrības līmeņos, arī turīgu iedzīvotāju vidū. Precīzi dati par ēnu ekonomiku ļoti grūti iegūstami.
Jā, ekonomikas analītiķi par ēnu ekonomiku raksturojošajiem datiem saka, tie nepretendē uz neapstrīdamu patiesību.
Tomēr tas, ka ēnu ekonomika Latvijā ir nopietna problēma, nav noliedzams.
Kur ir iemesls - Latvijas iedzīvotāji negrib maksāt nodokļus, vai nodokļu nomaksas kontroles mehānismi nav pietiekami efektīvi?
Latvijā tradicionāli neticība valsts pārvaldei un politiķiem ir ļoti augstā līmenī. Cilvēki bieži izvairās no nodokļu maksāšanas tāpēc, ka neredz, kur nodokļos samaksātā nauda aiziet. Savukārt darba devēji darba ņēmējiem saka: «Nav tev vērts maksāt nodokļus, tāpat jau tev sociālā aizsardzība vai pensija nekāda lielā nebūs, labāk ņem nopelnīto algu aploksnē. Darīsim tā, par 200 latiem es nomaksāšu nodokļus, bet vēl 300 ik mēnesi iedošu aploksnē.» Darba ņēmēji piekrīt.
Bet tam ir ļoti daudz mīnusu, un, kad darba ņēmējs kļūst vecāks, tad aptver, ka ne pirmajā, ne otrajā pensiju līmenī nav nekādu būtisku uzkrājumu, rezultātā pensija sanāk ļoti zema, par to nevar pat izdzīvot. Daudzi šobrīd to sāk apzināties un meklē darba devēju, kas maksātu nodokļus no algas pilnā apjomā.
Jāsaka, ļoti svarīga ir tieši iedzīvotāju domāšana, jo kontrolējošas, represīvas metodes - un Latvijā Valsts ieņēmumu dienests bieži strādā kā represīvs instruments - nekad nav efektīvas, tas jau ir daudzkārt un daudzviet pasaulē pārbaudīts. Ar kontrolējošām, represīvām metodēm neko nevar panākt, jo, izjūtot jebkādu represiju draudus, cilvēks vienmēr centīsies izvairīties tieši no tā, ko no viņa ar represīvām metodēm pieprasa. Problēma jau nav pašā VID, jo VID izpilda to, kas politiķu lēmējvaras līmenī pieņemts. Diemžēl tieši politiķu un lēmējvaras līmenī Latvijā efektīvs instruments ēnu ekonomikas mazināšanai vēl nav atrasts. Savukārt mūsu kaimiņvalstī Igaunijā ēnu ekonomika nepastāv.
Pastāv jau gan, tikai, iespējams, nebūtiskākā mērogā.
Jā, teiksim, ka Igaunijā ēnu ekonomika nav tik jūtama kā Latvijā.
Esat paudis atbalstu veselības ministres Ingrīdas Circenes priekšlikumam, ka vajadzētu saistīt veselības apdrošināšanu ar nodokļu nomaksu. Kā tas reāli varētu strādāt?
Pamatpieejai jābūt, ja cilvēks godprātīgi norēķinājies ar valsti, tad cilvēkam no valsts arī atbalsts jāsaņem. Ja cilvēks nav maksājis nodokļus, tad no valsts var saņemt tikai minimumu, un, ja cilvēks apzināti izvēlas nemaksāt nodokļus, tad nedrīkst prasīt valsts aizsardzību. Tad esi brīvs, klīsti pa pasauli bez savas valsts, strādā, krāj naudu un saslimstot mēģini pats par visiem medicīniskajiem pakalpojumiem maksāt, bet neprasi sociālo nodrošināšanu.
Vai, ieviešot veselības ministres piedāvāto sistēmu, nemazinātos veselības apdrošināšanas pircēju skaits?
Nē. Piemēram, Zviedrijā, kur ir ļoti laba valsts nodrošināta veselības aprūpe, tomēr daudzi izvēlas iegādāties veselības apdrošināšanas polises - gan uzņēmumu, gan privātpersonu līmenī. Tas tāpēc, ka valsts var atļauties tikai to, ko var atļauties, bet vienmēr būs tādi medicīniskie pakalpojumi, ko valsts nevar atļauties nodrošināt iedzīvotājiem no budžeta. Un tāpēc cilvēki privāti no saviem līdzekļiem iegādājas papildu aizsardzību, lai justos pamatīgi pasargāti veselības satricinājumu gadījumā.
Modelis, kad medicīnas pakalpojumu apmaksa tiek saistīta ar nodokļu nomaksu, jau guvis popularitāti Lietuvā. Tātad mums būtu jāseko Lietuvas piemēram?
Lietuvas modelis ir atbalstāms. Ieviešot to arī Latvijā, tas tiešam varētu strādāt kā mehānisms veselības aprūpes kvalitātes sekmēšanai un ēnu ekonomikas mazināšanai.
Daudzi iedzīvotāji teikuši, ka šaubās, vai var paļauties uz valsts piedāvāto pensiju sistēmu, jo varbūt gudrāk ir censties saņemt pēc iespējas vairāk naudas un pašam krāt naudiņu vecumdienām?
Mums ir jātic savai valstij. Igauņi ir teikuši, ka latvieši netic savai valstij, jo nemaksā nodokļus.
Tomēr jūs pats esat paudis viedokli, ka pašreizējā pensiju sistēma slodzi, kāda tai ir, var arī neizturēt.
Jā, un milzīgā slodze, kas gulst uz pensiju sistēmu, saistīta ar demogrāfisko situāciju. Pensiju ienākumu daļā neienāk tik lielas naudas summas, kā vajadzētu ienāk. To iedzīvotāju skaits, kas šobrīd pelna, nākotnē proporcionāli pret pensionāru skaitu samazināsies. Pensijā aizgājušo skaits strauji pieaugs.
Turklāt Latvijā un citur Eiropā jau vairākas desmitgades ir ļoti zema dzimstība. Tiek uzskatīts, ka 2060. gadā cilvēku skaits vecumā pēc 65 gadiem būs vairāk nekā 30% no visu iedzīvotāju kopskaita un finansiālais slogs, kas gulst uz darba ņēmējiem, stipri palielināsies. Ja uz katru darba ņēmēju būs viens pensionārs, ikkatram strādājošajam pusi algas vajadzēs pārskaitīt pensijas maksājumā nestrādājošajam senioram. Bet no kādiem līdzekļiem lai strādājošais veido uzkrājumus savai pensijai, no kādiem lai uztur jauno paaudzi? Tomēr domāju, ka Latvija rīkojās ļoti saprātīgi, ieviešot trīs līmeņu pensiju sistēmu, kurā ir pirmais līmenis - klasiskais, ko strādājoši sapelna pensijā aizgājušajiem, otrais līmenis, ko strādājošais krāj sev ar valsts starpniecību, un trešais, ka pilnīgi privāti krāj savai pensijai tādā apjomā, kā pats vēlas.
Ko darīt, lai iedzīvotāju skaits Latvijā nemazinātos - jāpopularizē reemigrācijas plāns, lai aizbraukušie atgrieztos, jāpalielina sociālā aizsardzība ģimenēm ar bērniem, lai dzimtu vairāk bērnu?
Noteikti ļoti svarīga ir sociālā aizsardzība ģimenēm ar bērniem un ne mazāk svarīga - darbvietu radīšana. Tie ir tie galvenie darbības virzieni, kuros politiķiem būtu jāstrādā. Latvijā sociālekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju skaitam mazinoties, uz šejieni uzaicināt viesstrādniekus ir īstermiņa risinājums. Tādu valstu kā Vācija un Dānija pieredze rāda, ka viesstrādnieki nemaz viegli neiedzīvojas vietējā sabiedrībā un ir vajadzīga ļoti pārdomāta valsts politika, lai veselīga integrēšanās vispār notiktu.
Reemigrācijas plānam pārāk neticat?
Domāju, ka panākt aizbraukušo atgriešanos nav tik vienkārši, un cilvēki, kuri dzīvo, piemēram, Īrijā, masveidā neatgriezīsies. Turklāt tas ir saistīts ar problemātisko sociālekonomisko situāciju Latvijā - galvenokārt labi apmaksātu darba vietu trūkumu, ar darba vietu neesamību dažviet lauku reģionos. Ne tikai, lai sāktos reemigrācija, bet arī lai apturētu emigrāciju, ir jārada darbvietas. Jāatceras arī, ka Latvijas vēsturē ir bijuši vairāki periodi, kad no šejienes izbraukuši daudzi iedzīvotāji un lielākā daļa aizbraucēju nav atgriezušies. Ir jāsaprot, ka aizbraukušie savā mītnes zemē iesakņojas. Man arī ir paziņas, kas aizbraukuši un nedomā atgriezties, lai kādi plāni te tiktu rakstīti.
Tad jau vienīgā cerība uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos?
Jā, noteikti vairāk nekā uz reemigrāciju. Bet, lai ģimenēs būtu vairāki bērni, jābūt arī labi sakārtotai sociālajai videi, jābūt valsts finansētiem bērnudārziem, ērti pieejamai izglītības sistēmai.
Daudzviet Latvijā bērnudārzu trūkst.
Tas ir neapdomīgas saimniekošanas rezultāts. Savulaik Latvijā bērnudārzu bija ļoti daudz, bet tad tika privatizēti un to teritorijās ierīkots viss iespējamais, sākot no degvielas uzpildes stacijām līdz azartspēļu klubiem.
Uzsverat, ka ir jārada darbvietas. Kāds ir jūsu, liela uzņēmuma vadītāja, redzējums, kā Latvijā var radīt darbvietas?
Darbvietu radīšanai jābūt valstiska mēroga mērķim, jo Ekonomikas ministrija vien to nevar paveikt. Jāsāk ar to, ka jāapzinās, kurās nozarēs ir liels neizmantotais potenciāls. Kokapstrādē, zivsaimniecībā, arī finanšu sektorā un tranzīta jomā varētu rasties jaunas darbvietas. Arī lauksaimniecībā, jo citu valstu pieredze rāda, lauksaimniecība var balstīt iedzīvotāju labklājību. Piemēram, Polija, kurai lauksaimniecības procents ļoti augsts - pat ap 25% no kopējā iekšzemes kopprodukta - attīstās ļoti strauji un veiksmīgi.