Aizsardzības ministrs Artis Pabriks aicina nekompromitēt nacionālo armiju, mudina būt patriotiskiem, un tas ir pareizi, jo būtu grūti iedomāties šī resora vadībā atrodamies par valsti nepietiekami domājošu personu. Šķiet, ka viņš ir arī patriotiskākais starp visiem pārējiem Ministru kabineta locekļiem. Nav tādas nedēļas, kurā ministrs nebūtu ticis citēts, taču, atskatoties uz bruņotajiem spēkiem veltītajiem vārdiem, pazūd mazumiņš, kas teikts par konkrētām lietām. To aizslāņojuši patriotiski uzsaukumi, kam neapšaubāmi ir nopietna nozīme, tomēr reālu un praktisku lietu kaut kā palicis pavisam maz. Negribētu ticēt, ka Latvijas modernajā sabiedrībā ir daudz cilvēku, kurus iespējams aizraut ar patriotiskām runām vien. Pieņemu, ka tādos brīžos ne vienā vien militāro jomu pārzinošā cilvēkā ierunājas zobgalīgais tautas pārstāvis. Ja tāds cilvēks pasaka, ka netic līdzekļu izlietojuma pamatojumam, viņā der ieklausīties. Vismaz jau nu ekonomiski grūtā laikā, kad ļoti gribas redzēt, kā tieši tiek iztērēti sabiedrības nopelnītie līdzekļi, vai tie patiešām izlietoti drošības palielināšanai.
Vai Šveika līdziniekam latviešu karavīru vidū var pārmest patriotisko runu ignorēšanu, ja ministrs viņam nespēs pamatot, kāpēc Latvijai joprojām jātērē nauda par militāras nozīmes kuģu iegādi. Ne viens vien virsnieks - no leitnanta līdz pulkvedim - pateiks, ka no militāra Latvijas aizsardzības viedokļa mūsu rīcībā esošajiem kuģiem ir niecīga nozīme. Diezin vai Latvija nevarēja apturēt ieplānotu kuģu būvēšanu, kā to ar savu lēmumu izdarīja Polijas premjerministrs Donalds Tusks. Nopietnas atbildes nav, un neviens jau tādu arī nekad nav gatavojis.
Ironiski noskaņots kareivis vai virsnieks arī pajautās, kāpēc viss Latvijas armijas zieds - divi sauszemes spēku bataljoni un trešais veidošanas stadijā esošais kaujas atbalsta bataljons - atrodas vienā bāzē Ādažos. Vai, no potenciāla konflikta pozīcijām vērtējot, tas ir droši? Un, ja tiek sašauti divi Gaujas tilti, vai Rīga tādā gadījumā paliek bez nopietniem sargiem? Pieredzējis karavīrs pateiks, ka Ādažos nav nepieciešamas jaunas kazarmas, un katrs, kas pabijis pašreizējās, tās atzīs par apmierinošām. Militāri taču daudz pārdomātāk būtu izvietot vairākas vienības dažādās vietās, piemēram, kājnieku rotu Latgalē, kas ieteicams pat no darbvietu veidošanas.
Diezin vai ministra uzsaukumus atbilstoši novērtēs pat patriotiski noskaņotie zemessargi. Ir vērts kādreiz iekāpt viņu humpalu automašīnās, kurās pat vidēja auguma civilā ģērbtam cilvēkam trūkst vietas, kur nu ar visu ekipējumu un ieroci apgādātam zemessargam. Nav pareizi iedomāties, ka nepieciešamības gadījumā zemessardzes problēmas pazudīs - gluži pretēji - prakse rāda, ka krīzes situācijā sviestmaize spītīgi krīt ar sviestu pret zemi. Tikpat kļūdaina var būt arī doma, ka militāra konflikta (nedod Dievs!) gadījumā visu izdarīs sabiedroto aviācija. Tā nevar iespēt visu, jo vajadzīgi prasmīgi un mobili zemessargi, kas var palīdzēt armijai un sabiedrotajiem. Latvijā ne tikai karavīriem un zemessargiem, bet arī daudziem citiem patriotiski noskaņotiem cilvēkiem gribētos dzirdēt no ministra daudz konkrētākas lietas.