Drīzumā šo jautājumu varētu diskutēt Saeimas Sociālo lietu komisijā. Bāriņtiesas vienīgi nopūšas - būtu jau labi, ja būtu vietējie adoptētāji šiem bērniem un ja arī audžuģimenes nekļūtu izvēlīgas. Labklājības ministrijas (LM) dati vēsta, ka pērn uz ārvalstīm ASV, Itāliju un Franciju adoptēti 144 bērni, savukārt 2011. gadā - 128. Nedaudz samazinājies Latvijas adoptētāju skaits - pērn 110, 2011. gadā - 128. LM uzsver - ministrija no 2008. gada 1. marta pieņem tikai tādas ārvalstu adopcijas lietas, kurās adoptētāji ir pauduši vēlmi adoptēt bērnus, kuriem ir grūti adoptētājus atrast Latvijā. Tie ir trīs un vairāk vienas ģimenes bērni (brāļi/māsas), bērni, kas vecāki par deviņiem gadiem, bērni, kas ir smagi slimi vai ar ievērojamiem veselības (garīgās un fiziskās attīstības) traucējumiem. «Mums ir jādara viss, lai bērns paliktu valstī, stimulējot ģimenes, finansiāli atbalstot, lai tās varētu adoptēt bērnu. Ir jāizskata visas iespējas Latvijā,» saka Saeimas deputāts Andris Bērziņš (ZZS), kurš aktualizējis ārvalstu adopcijas jautājumu Saeimā un arī aicinājis LM iepazīties ar ierobežotas pieejamības dokumentu - Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas atbildīgās komitejas ziņojuma projektu par starptautisko adopciju. Tas norāda - jāapsver iespēja valstīm kopīgi izstrādāt stingru un pārskatāmu starpvalstu adopcijas procedūru.
Mūsējie vēlas ideālo bērnu
Pēdējos gados novērojamas pozitīvas tendences - Latvijas adoptētāji vairs nejautā pēc «gaišmataina bērna ar zilām acīm» kā vēl pirms desmit gadiem, tomēr LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa atzīst - adoptējamā bērna «portrets» - viens mazs vesels bērns - pēdējos gados nav ļoti mainījies. To apstiprina arī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs un nosauc vairākas vietējo adoptētāju prasības. Viens no filtriem ir vecums - līdz gadam vai maksimums līdz trim. Latvijas adoptētāji parasti vēlas adoptēt tikai vienu bērnu, reti divus. Tomēr Civillikums paredz, ka adoptējot brāļi un māsas nav šķirami, izņemot gadījumus, ja kādam no viņiem ir neārstējama slimība vai šķēršļi, kas traucē adoptēt viņus kopā. Latvijas adoptētājam svarīgi, lai bērns ir vesels. «Ar to mums ir vislielākās problēmas. Piemēram, bērnam ir zaķalūpa, būtu nepieciešama tikai operācija, bet - nē,» skaidro A. Krasnogolovs. Veselības problēmas - kustību traucējumi vai garīga rakstura traucējumi - esot vismaz pusei adoptējamo bērnu, bet no atlikušās puses apmēram pusei ir brāļi un māsas vai viņi ir pusaudža vecumā. Bērni arī var atteikt adopcijai. Latvijas adoptētāji pētot dzimtas koku - daudzi nevēlas adoptēt alkoholiķu bērnus, atsevišķu tautību atvases. Latvijas adopcijas reģistrā ir ziņas par 1294 adoptējamiem bērniem un par nedaudz virs 100 Latvijas adoptētājiem. A. Krasnogolovs jautā: kā var būt, ka simt cilvēku nevar izvēlēties kādu no 1300 bērniem? Un pats atbild: «Gaida to balto pūkaino bērnu no 1300.»
ASV pilsoņi maksā aģentūrām
«Ja mēs skatāmies adopcijas kārtību, tur ir pateikts, ka uz ārvalstīm var adoptēt bērnu tad, ja viņam nevar atrast ģimeni Latvijā, ar to saprotot adopciju vai aizbildnību,» skaidro L. Liepiņa. Starptautiskajā adopcijā Latvijai izveidojusies sadarbība ar ASV, Itālijas un Francijas aģentūrām. Nereti saistībā ar ārvalstu adopciju izskanējušas runas par iespējamu bērnu pirkšanu. Par to L. Liepiņa saka - ASV pašam adoptētājam ir jāsedz visi izdevumi - ne tikai ceļojuma, tulkošanas izdevumi, bet arī jāmaksā ASV aģentūrai par sniegtajiem pakalpojumiem. Kopš 2003. gada ieviests princips - pirms tiesas ārvalstu adoptētāji dzīvo kopā ar bērnu noteiktu laiku Latvijā. A. Krasnogolovs saka: mūsu uzdevums ir secināt, vai starp bērnu un adoptētāju izveidosies ģimeniskas attiecības. Atbilstoši likumam šī izpēte ilgst līdz sešiem mēnešiem, tomēr dzīvē šis posms ir krietni īsāks. «Padomājiet, cik daudzi no mums varētu pamest darbu, aizbraukt uz pusgadu uz ārzemēm, tur dzīvot, nesaņemt algu. Vidēji šis laiks ir līdz mēnesim. Mēs Rīgā mazāk par trim nedēļām gan neļaujam,» saka bāriņtiesas vadītājs un piebilst - citās pašvaldībās dzirdēts, ka šis termiņš mēdz būt īsāks. Pēc A. Krasnogolova domām, varētu noteikt, piemēram, minimālo periodu - vienu mēnesi. «ASV adoptētājus (Latvijā) interesē visu vecumu bērnu adopcija, arī ļoti slimu bērnu. Vai ņem vienas ģimenes četrus piecus bērnus. Itāļi vairāk spiež uz lielām ģimenēm ar pēc iespējas mazāka vecuma bērniem, jo Itālijā ir lielas ģimenes. Franči vairāk pusaudžus varētu ņemt ģimenē,» novērojis A. Krasnogolovs. Piemēram, kāda adopcijas aģentūra ASV ir specializējusies bērnu ar Dauna sindromu adopcijā. «Tie ir misijas cilvēki, kuri adoptē,» skaidro L. Liepiņa. Atbilstoši Hāgas konvencijai un arī prasībām Latvijas normatīvajos aktos arī ārvalstu adopcijas gadījumā divus gadus pēc adopcijas sprieduma spēkā stāšanās Latvijā tiek veikta pēcadopcijas uzraudzība. To veic ārvalsts iestādes, piemēram, sociālie dienesti, adopcijas aģentūras.
Labāk tomēr būtu Latvijā
Tiesa, atsevišķas nevalstiskās organizācijas izsakās kritiski par adopciju uz ārvalstīm. Adopcija uz ārvalstīm reizēm dara nedaudz bažīgus, jo procesā ir diezgan atviegloti nosacījumi ārvalstu adoptētājiem, salīdzinot ar to, kādas ir prasības citās valstīs, saka Kristīne Veispale, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas pārstāve. K. Veispali uztraucot īsais pirmsadopcijas laiks ārvalstu adoptētājiem, kuru viņi pavada kopā ar bērnu Latvijā, kas liekot šaubīties, vai tiešām vienmēr adopcija notiek bērnu interesēs. «Šo pārejas procesu varētu paildzināt - adoptētāji šeit varētu padzīvot ilgāku laiku pirms došanās uz ārvalstīm, lai patiešām izveidojas kontakts starp viņiem un bērnu. Nepieciešams caurspīdīgāks, ilgāks, sarežģītāks process,» saka K. Veispale. K. Veispale arī saka - ANO Konvencijā par bērnu tiesībām neesot noteikts, ka bērni jāadoptē uz ārvalstīm obligāti, ja nevar atrast vietējo adoptētāju. Pēc K. Veispales domām, ģimenisku vidi arī var nodrošināt audžuģimenes, aizbildņi. Viņa uzskata, ka katrs bērns, kurš piedzimis Latvijā, ir svarīgs un būtu jādara viss iespējams, lai nodrošinātu bērniem un ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus, jo arī citās valstīs bērni ir pakļauti vardarbības riskam, nabadzībai un citiem faktoriem. Līdzīgās domās ir arī Latvijas Audžuģimeņu biedrības prezidente Ilze Golvere, kura norāda: «Ja runājam par demogrāfisko situāciju, bērni ir katras valsts lielākā bagātība, ir jāiestājas par katru bērnu, meklējot labāko aprūpes veidu, lai viņš paliktu Latvijā, nevis tiktu adoptēts uz ārzemēm.» Viņasprāt, viens no soļiem būtu popularizēt ne tikai audžuģimeņu darba ieguldījumu, bet arī aizbildņu kā ilgtermiņa alternatīvās aprūpes formu, kura dod iespēju šiem bērniem uzaugt ģimeniskā vidē tepat Latvijā.