Ukrainā ir iespējams pārliecināties, cik dzīva ir vēsture un ka no tās nav iespējams pamukt malā un to nedzirdēt. Jau kopš 90. gadiem, ik gadu atrodoties šajā valstī, šķitis pārsteidzoši, ka liela daļa šīs valsts iedzīvotāju sarunās ar svešiniekiem negribīgi pāriet uz krievu valodu. Iebraucējam tas šķiet aizskaroši, taču ar to jāsamierinās un jāpaskatās uz notikumiem šajā zemē, kas, pēc Timotija Snaidera dotā apzīmējuma, ir viena no visvairāk cietušajām asinszemēm. Ārkārtīgi traģiska un upuru ziņā milzīga, arī laika ziņā gara, tādēļ grūti aptverama realitāte. Var pievienoties atsevišķu pētnieku viedoklim, ka Staļina īstenotā ukraiņu nācijas iznīcināšana nosaucama par genocīdu, kas turpinājies divdesmit gadu garumā - visus XX gadsimta 30. un 40. gadus. Nesenā pagātne Ukrainā bijusi smaga, draudi ukraiņu nācijas izdzīvošanai pavisam nopietni, tādēļ nevēlēšanās runāt krieviski uzskatāma par pašaizsardzības reakciju - kādi draudi, tāda atbilde. Iespējams vilkt vienlīdzības zīmi starp politiku, kas 20. gados apturēja tā saucamo ukrainizāciju, priekšplānā izvirzot krievu valodu, kam sekoja ukraiņu zemnieku iznīcināšana un golodomors, ar mūsdienām un dažādu Krievijas politisko un «zinātnisko» aprindu centieniem parādīt, ka nav tādas ukraiņu nācijas. Krievu - ukraiņu attiecības ir viens no aktuālākajiem Maskavas ārpolitikas jautājumiem, un bez tā «sakārtošanas» lielās «tautu draudzības» valsts atjaunošana nav iespējama. Tas nozīmē Kremļa spiediena turpināšanos it visās jomās, un, kā bijis redzams beidzamajā desmitgadē, arī turpmāk vēstures zinātne būs karstu cīņu lauks.
Par to nešaubās arī Ukrainā pazīstamais publicists, vairāku šīs tautas vēsturei veltītu grāmatu autors Romāns Kovals. Viņš atklāti pastāsta, ka vēlas ne vien palīdzēt atjaunot ukraiņu zināšanas par savu pagātni, bet arī atmaksāt padomju varai un gūt gandarījumu par pastrādātajiem noziegumiem. Vienam no Romāna vectēviem, ukraiņu un vācu valodas, arī ukraiņu literatūras skolotājam padomju vara aizliegusi mācīt ukrainiski. Par atteikšanos ticis izsūtīts uz lēģeri. Otrs vectēvs, kas dzīvojis golodomora aptvertajā teritorijā (par viņu pēcteči uzzinājuši tikai 1990. gadā), ticis pārstrādāts gaļas izstrādājumos un pārdots vienā no Kijevas tirgiem... Miljoniem nogalināto ir dzīva vēsture, kas atrodas tepat ik uz soļa. Daudziem nav tik šaušalīgu stāstu par savu ģimeni, taču tikai aptuvenā līmenī iespējams aptvert, kādas mentālas sekas uz šiem cilvēkiem atstājusi pagātne.
Kāda ukraiņu TV žurnālista antikrieviskie izteicieni varētu samulsināt. Taču, iepazīstoties ar šo cilvēku, daudz kas šķiet saprotamāks. Viņa tēvs - Ukraiņu sacelšanās armijas rotas komandieris - ilgus gadus pēc sagūstīšanas pavadījis Sibīrijas nometnēs. Dažādie čekistu pazemojumi, iespējams, bijuši par iemeslu, kādēļ saprātu zaudējusi žurnālista māte, bet viņu pašu drošības orgāni centušies iznīcināt dienesta laikā padomju armijā. Vai tas ir iemesls aizsardzībai un ukraiņu valodas aizstāvēšanai, katrs lai spriež pats.