Vienīgais iemesls, kāpēc savulaik tika dibināta Latvija, bija, lai latviešiem būtu sava valsts, kas ir līdzeklis demokrātiskai pašpārvaldei un kas ir iespēja saglabāt un attīstīt savu latvisko kultūrvēsturisko unikalitāti. Saglabāt un nostiprināt to, kas padara Latviju atšķirīgu no visām citām nacionālajām valstīm, ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums. Piemēram, Igaunijas konstitūcijā teikts, ka valsts uzdevums ir nodrošināt igauņu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu. «Atvērta latvietība» nozīmē, ka integrācijas mērķis ir stiprināt šo kopīgo latvisko identitāti. Latvietībai jābūt iekļaujošai un integrējošai, tātad latviešiem ir jābūt atvērtiem, taču integrācijas pamatam - skaidram, stingram. Tāpēc ir arī loģiski, ka atbildību par nacionālo identitāti un integrāciju kā ļoti cieši saistītu procesu uzņemas Kultūras ministrija. Kultūra ir visefektīvākais iekļaušanas un integrācijas rīks.
Integrācijas politikā pēdējā laikā ir atslābums, jo neskaidrs ir mērķis. 90. gadu vidū integrācijai bija acīmredzami uzdevumi - samazināt nepilsoņu skaitu un iemācīt latviešu valodu tai ārkārtīgi lielajai imigrantu grupai, kas pēc okupācijas bija palikusi Latvijā. Pretējā gadījumā bija bažas, ka Latvijā situāciju var destabilizēt. 90. gados latviešu valodas apmācību izgāja 460 000 nelatviešu, vērā ņemami samazinājās nepilsoņu skaits. Sākumā šķita, ka ar to atrisināsim visas problēmas. Bet redzams, ka Latvija ir iestrēgusi starpstāvoklī starp nacionālu un divkopienu valsti. Vairāk cilvēku prot latviešu valodu, bet lielajās Latvijas pilsētās latviešu valoda ir mazākumvaloda. Tas nozīmē, ka ir nepieciešami jauni mērķi un konkrētas politikas. Nacionālās identitātes un integrācijas programmai būs jāstiprina arī piederības sajūta Latvijai, piemēram, rūpējoties, lai iespējami daudz izglītoto, jaunas prasmes apguvušo latviešu atgrieztos Latvijā, jo kas tad integrēs, ja šeit nebūs latviešu, kuriem vajadzīga sava valsts. Jādomā, kas vēl jādara, lai šai piederības sajūtā Latvijai un latviskajai kultūrtelpai dalītos arī pilsoņi nelatvieši, kādas īpašas programmas nepieciešamas nepilsoņiem. Latviešu kā valstnācijas (valsts tiesību termins) un mazākumtautību intereses nekādā ziņā nav pretrunā, jo visi ir ieinteresēti, lai Latvija būtu īpaša, no citām atšķirīga zeme. Citādi taču viņi te negribētu dzīvot.
90. gados mums šķita, ka Latvijas situācija ir unikāla, taču tagad mēs risinām tās pašas problēmas, kuras ir arī citās Eiropas nacionālajās valstīs. Ar augošu intensitāti Eiropā domā, kā integrēt imigrantu kopienas, kuras vairāku paaudžu laikā palikušas neintegrētas. Vācijas imigrantu integrācijas pamatnostādnēs teikts, ka «sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālu saliedētību». Valsts pienākums rūpēties par kopīgo ietvaru nav pretrunā ar cilvēktiesībām, jo individuālā līmenī katrs var izkopt sev vēlamās identitātes.
Latvijā ir jāattīsta eiropeiskā identitāte un jāizskauž postpadomiskā. Starp latvisko un eiropeisko identitāti nav pretrunu, tās viena otru papildina. «Mēs negribam neko citu savā zemē kā demokrātisku Eiropu,» 20. gados teica Kārlis Skalbe. Savukārt starp latvisko, eiropeisko un postpadomju identitāti gan ir pretrunas, jo padomju cilvēka ciltstēvs ir būtne bez pagātnes un tautības, mankurts, kā savulaik rakstīja Čingizs Aitmatovs.
*Šādu terminu lietoja Dagmāra Beitnere