Sastājoties kopīgajai bildei, krīt kāds krēsls, Sandra ar lielu blīkšķi apgāž pulksteni, skan skaļi smiekli un apstājas laiks. Vēlāk Sandra Kivleniece teiks, ka tik tiešām gribētu, lai apstātos laiks un nekad neatnāktu izlaiduma diena, kad nāksies šķirties no savas audzināmās klases. «Nu ko, tu, Sandra, tikai neraudi!» satrūkušies teiks jaunieši un atkal izdomās kaut ko, lai audzinātāja kaut uz mirkli justos īpaša. Apbērs ar ziedu un balonu virtenēm, Skolotāju dienā vizinās ar melnu limuzīnu. «Viņa ir īpaša,» saka 12.a klases skolniece Armanda Vilcāne.
Uzrunā uz tu
Neparasti, ka 12.a klases audzēkņi skolotāju uzrunā vārdā, saucot uz tu. «Viņi sāka tā mani uzrunāt 11.klases sākumā, kad mēs jau bijām kopā tik daudz izdarījuši, ka citādi nemaz nevarēja, bet tas nenozīmē, ka zudusi robeža starp skolotāju un skolēnu. Mēs paši bijām pārsteigti, cik daudz esam izdarījuši viena mācību gada laikā,» saka Sandra. Lielāko daļu no šiem divdesmit pieciem jauniešiem viņa audzina kopš 5. klases.
«Mēs Sandru uzskatām nevis par stingro skolotāju, bet gan par savu labāko draugu, jo viņa ir mīļa, atbildīga, izpalīdzīga, smaidoša, jautra. Aizvadot pēdējo mācību gadu skolā, mēs vēl vairāk saprotam, ka par to, kādi mēs esam, mums ir jāsaka paldies tieši Sandrai. Viņa vienmēr mūs ir mudinājusi tiekties uz pašu labāko,» saka Arita Golubeva. «10. klasē visi atnāca tik radoši, tik darboties gatavi, man tikai vajadzēja palīdzēt šīs idejas īstenot. Mums arī ir bijuši visādi brīži, mācībās nebūt visi nav izcilnieki, bet zinu, ka viņi visi būs ļoti labi cilvēki,» Sandra pasmaida.
Gatava trakām idejām
Divpadsmitie apgalvo, ka, tieši pateicoties Sandrai, viņi ir ļoti aktīva, vienota un stipra klase - divas reizes uzvarējuši Zelta zivtiņas čempionātos, bet 2009. gadā lielveikalu tīkla Maxima izsludinātajā konkursā kļuvuši par Maksimālo klasi. Par iegūto stipendiju izremontējuši klases telpu un izdevuši divu klases biedru kopīgu dzejoļu grāmatu. Arī to, ka Armanda un Reinis raksta dzejoļus, pirmā uzzinājusi tieši audzinātāja, viņa arī rūpējusies gan par grāmatas sastādīšanu un izdošanu, gan par tās svinīgu prezentāciju Līvānu kultūras centrā. Skolēni lepojas, ka akcijā izdevies savākt gandrīz divas tonnas makulatūras, bet dabūto zīmēšanas papīru atdāvinājuši sākumskolas sīkajiem.
Sandra atceras, ka visai traka ideja bijusi pirms Ziemassvētkiem atnākt uz skolu jau vakarā, lai pa nakti saceptu skolotājiem piparkūkas. Kad klasei nepaveicies sagatavot priekšnesumu aerobikas festivālam, viņi sakoduši zobus un, par spīti zaudējumam, visai skolai noorganizējuši sporta dienu.
«Šī apbrīnojami talantīgā 12.a! Negulējuši, noguruši, bet, ja vajag, tad sakoncentrējamies un visu izdarām. Neviena ideja mums nav par traku, lai realizē, lai dara. Arī slikta pieredze ir pieredze. Šie cilvēki nekad dzīvē nepazudīs, viņi vienmēr meklēs izeju no jebkuras situācijas. Jauniešiem ir svarīgi, ka skolotājs vienmēr ir tas, kas saka - labi, darām! Reizēm mēs kļūdāmies un kaut kas nesanāk, bet no kļūdām mācāmies.»
Var zvanīt līdz pusnaktij
S. Kivleniece pati ir Līvānu 1. vidusskolas absolvente, autoritāte pedagoģiskajā darbā ir viņas pašas bijusī klases audzinātāja, tagadējā skolas direktore Dzintra Maija Skudre, kas iemācījusi, ka visiem bērniem klasē jājūtas vienlīdz vajadzīgiem un svarīgiem. Arī to, ka klases kolektīvam jāturas kopā arī tad, kad skola sen pabeigta. Sandra ar saviem divpadsmitajiem pēc izlaiduma norunājusi sazināties caur draugiem.lv un ik gadu 1. septembra vakarā tikties viņas dārzā.
S. Kivleniece nepiekrīt izplatītajam viedoklim, ka mūsdienu jaunieši ir agresīvi un neiejūtīgi. «Ir tādi bērni, kuriem es saku - tu kā jaunietis esi brīnišķīgs, bet kā skolēns tu mani neapmierini, tu neesi izdarījis savu pienākumu. Es nodalu šīs divas lietas. Gadās arī skolēni, kuri var nolamāt skolotāju, bet man vienmēr tad ir jādomā, kāpēc viņš to dara, kas notiek viņa ģimenē.»
12.a klases vecāku sapulces sākoties sešos un ilgst vairāk nekā četras stundas, bet Sandra tajās runājot tikai par labajām lietām, bet problēmas tiekot izrunātas atsevišķi, nevienu publiski nepazemojot. Laikam tāpēc arī vecāki no šīm sapulcēm nevairoties.
Uz audzinātājas mobilo tālruni skolēni var droši zvanīt līdz pat pusnaktij. Tikai uz skolēnu tusiņiem piektdienas vakaros viņa atsakās iet, lai arī jaunieši viņu ir aicinājuši. «Tad es viņiem saku - vai tad jūs gribat, lai es pilnīgi visu par jums zinu? Es jau tāpat zinu vairāk nekā jūsu vecāki. Tikai ballējieties ar prātu,» saka Sandra, glaudot klases kāmīti - audzēkņu dāvanu.