Līdzīgas izjūtas pārņēma, Teātra dienā Zviedrijas Karaliskajā drāmas teātrī noskatoties izcilā zviedru režisora un horeogrāfa Matsa Ēka jaunāko iestudējumu - Augusta Strindberga Spoku sonāti/Spￃﾶksonaten, kurā režisors rūpīgi nojauca robežas starp šo un aizsauli un - starp dzimumiem, jo spoku mājas sirmos iemītniekus aktieri spēlēja neatbilstoši lugā ierakstītajam tēlu dzimumam, proti - dažas aktrises spēlēja sieviešu lomas, dažas ne, daži aktieri spēlēja vīriešu lomas, daži ne, un tieši šis tēlu/aktieru/dzimumu sajaukums veidoja izrādes konceptuālo risinājumu.
Iedvesma no Bēthovena
Strindberga parādīšanās teātra repertuārā nav nejauša - šogad maijā aprit 100 gadu kopš Strindberga nāves dienas, tāpēc bez Spoku sonātes Zviedrijas Karaliskā teātra repertuārā ir vēl viens tikpat noslēpumains darbs - Ceļš uz Damasku. Un interesanti, ka arī Latvijā šogad top/taps trīs Strindberga darbu iestudējumi: Spēle ar uguni (L. Kaupužas diplomdarbs Nacionālajā teātrī), Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī V. Nastavševa režijā un Tēvs Jaunajā Rīgas teātrī M. Ķimeles režijā.
Ražīgā dramaturga darbi stilistiski atšķiras, un populārākie gadsimta garumā bijuši tie, kuros tiek izcīnītas psihoanalīzes seansiem līdzīgas cīņas cerībā uz dvēseles atlabšanu, tomēr lielāks pārbaudījums režisoriem visos laikos bijusi sirreālo un simbolisko lugu interpretācija, meklējot atbildes uz patiesībā neatbildamiem jautājumiem. Kad Matss Ēks pirms pāris gadiem iestudēja Strindberga Sapņu spēli, kuras galvenā varone ir Indras meita, kas ierodas uz Zemes iepazīties ar cilvēku pasauli, izrādes atslēga bija meklējama vārdā «sapnis». Spoku sonāti Ēks iestudē, šifrējot sonātes un spoku jēdzienus skatuves valodā. Strindberga luga tapusi, iedvesmojoties no Bēthovena 17. sonātes Vētra op. 31 nr. 2 un Arnolda Bēklina tolaik populārās gleznas Miroņu sala, kas tiek pieminēta arī lugas finālā. Interesanti, ka Bēthovens un Bēklina Miroņu sala tolaik iedvesmo daudzus, sākot ar Freidu un beidzot ar Ļeņinu. Izrādē skan ne tikai Bēthovens, bet arī Šopēns, Šūberts un Vāgners kā sava laika zīmes, turklāt muzicējot pašiem aktieriem, savukārt miroņu sala, protams, ir visa spoku māja, kurā notiek darbība. Nezinātājiem - luga sākas ar studenta Arkenholca iemaldīšanos šīs mājas pagalmā, kur viņu uzrunā direktors Hummels un ievelk mājas iedzīvotāju peripetijās cerībā izpestīt savu meitu, kas uzaugusi Pulkveža un viņa reiz mīļotās sievietes ģimenē. Ja Students viņu apprecētu, tad nāves plīvurs, kas pārklājis šo māju, iespējams, pārtrūktu, jo Students ir svētdienā dzimušais - gaišreģis, kas redz dziļāk nekā citi (lugā ir Piena meitiņa, vīzija, ko redz tikai Students un Hummels, izrādē Piena meitiņu, rozā kleitiņā tērptu bērnu, spēlē Niklass Ēks). Līdz ar to sonāte kalpo izrādes formai, bet spoki/rēgi/miroņi paver visplašākās interpretācijas iespējas izrādes saturā.
Zaudē piederību dzimumam
Karaliskā teātra granddāmas - Stīna Ēkblāda un Mālina Ēka - spēlē direktoru Hummelu un Bengtonu, ar kuru viņu saista pagātnes noslēpums. Trešā skatuves karaliene - Anna Laguna - ir Tumšā dāma. Stafans Jēte spēlē Mūmiju - zeltītā kleitā tērpto Pulkveža sievu, direktora meitas māti -, un Etjēns Glāzers - direktora Līgavu, sirmu kundzīti adītā kostīmiņā, kas sazinās tikai ar savu spoguli. Konsekventi liekot aktieriem spēlēt pretējo dzimumu tēlus, būtu īstenots teatrālas spēles princips. Jaucot lomas, uz skatuves tiek panākts iespaids, ka homo sapiens, sasniedzot zināmu gadu skaitu, zaudē piederību konkrētam dzimumam ne tikai libido, bet arī ratio nozīmē. Vienkāršākais salīdzinājums ir pielīdzināt vecu cilvēku mazam bērnam, tomēr «bezdzimuma» vecums ir kaut kā iracionālāka rezultāts. Plāni matiņi, trīcošas rokas, nespēcīgas kājas, bailes no gara un miesas nespēka, izmisīga vēlme nokārtot parādus pret šo dzīvi nešķiro cilvēkus vīriešos un sievietēs. Raksta apjoma dēļ nav iespējams aprakstīt spožo aktierspēli, kas uzminēt aktieru identitāti ļauj labākajā gadījumā pēc balss un auguma proporcijām, vai Ēka horeogrāfiju (no erotiska dueta ar klavierēm līdz dejai ar krāģīti un kruķiem), bet mūsdienu teātra tehniskās iespējas tomēr gribas pieminēt - grims un parūkas zviedru teātrī ir gaismas gadu attālumā no tām iespējām, kādas redzam Latvijā.
Palikt dzīvam pozā uz galvas
Otrs konceptuālais risinājums Ēka Spoku sonātē ir izvēle Studenta lomu uzticēt Hamadam Hemiram, tunisiešu izcelsmes zviedram, nu, protams, tumsnējam, staltam un skaistam kā austrumu princim. Bet - Students Arkenholcs ir autsaiders, trūcīgas izcelsmes jauneklis, kas vēlas izsisties sabiedrībā, iekļauties tajā, bet - ne par katru cenu, saglabājot gan pašcieņu, gan drosmi. Lugas beigās mīlas dialogu ar Pulkveža meitu viņš pārvērš sociāli ievirzītā pārmetumu virknē, kas iznīcina meiteni: «Ir indes, kas aptumšo acis, un ir tādas, kas acis padara skaidras, - es esmu radīts tām pēdējām, jo nespēju riebīgo uztvert kā skaistu,» tāpēc Buda gaida, kad cilvēki pārdzims tādos, kam piemīt gods un tikums... Izrādes izskaņā, kad Spoku mājas iemītnieki, pidžamās tērpti, pa vienam aizmaršē tumsā, Hemira students Arkenholcs nostājas uz galvas un vēro «spoku» aiziešanu. Viņa pozā ir gan vēlme atšķirt dzīvos no mirušiem, gan uzvaras prieks - baltā rase, spokainie večuki, kas grimst savos netikumos un grēkos, aiziet nebūtībā.
P.S. Izrāde tiks spēlēta līdz pat jūnijam, un prāmis uz Stokholmu kursē ik dienu, tiesa, biļetes uz aprīļa un maija izrādēm ir pilnībā izpārdotas.