Iebraucēju diskriminācija Lielbritānijas pilsētiņā Visbīčā, kas kļuvusi par daudzu austrumeiropiešu dzīvesvietu, ir problēma - vietējie gana aktīvi pauž pret viņiem nepatiku, un to nenoliedz arī vietējās amatpersonas. Līdz šim gan neesot bijis tā, ka vārdi pārvērstos darbos, turklāt amatvīri ir pārliecināti, ka reāla pamata sūkstīties par imigrantu it kā radītajām problēmām britiem nav. «Visbīčas galvenās problēmas ir garās rindas pie ārstiem un vietu trūkums skolās, un, protams, daudzi tajā tagad vaino imigrantus. Bet cilvēkiem ir īsa atmiņa - kad es šeit ierados 2001. gadā, problēmas bija tieši tādas pašas, atšķirība ir vienīgi tā, ka tagad ir kāds «no malas», kas tajās tiek vainots,» savus vēlētājus kaunina Visbīčas mērs Džonatans Fārmers.
Bez Baltijas neizdzīvotu
Dž. Fārmers pārstāv Lielbritānijā pie varas esošo Konservatīvo partiju, un dažos jautājumos viņa uzskati latvietim var šķist pat pārāk konservatīvi. Tomēr, jautāts par imigrāciju, mērs pārsteidz ar zināmu liberālismu: «Mani personīgi nesatrauc imigrācija no Eiropas Savienības (ES) valstīm. Visas Visbīčā esošās rūpnīcas bez imigrantu darbaspēka nemaz neizdzīvotu.»
Nostādamies imigrantu pusē, mērs gan nav aizmirsis arī par savām interesēm. ES pilsoņiem ir vēlēšanu tiesības savas mītnes zemes pašvaldību vēlēšanās, un no 2000 cilvēkiem, kas dzīvo Dž. Fārmera vēlēšanu apgabalā, 400 ir iebraucēji. Viņš atzīst, ka pirms pēdējām pašvaldību vēlēšanām savus reklāmas materiālus speciāli izplatījis arī latviešu, lietuviešu, poļu un krievu valodā. «Palūdzu draugam savu skrejlapiņu pārtulkot, bet viņš to laikam izdarīja ar Google tulkotāju. Man pēc tam stāstīja, ka latviski esot bijis rakstīts, ka dzīvoju kopā ar savu mirušo sievu,» viņš smejas.
«Ļaunie» londonieši
Visbīča ir pilsēta ar senām imigrācijas tradīcijām, jo vietējie fermās negribot strādāt. Starp pasaules kariem visbīčieši šķībi skatījušies uz trūcīgajiem londoniešiem, kas vasarās braukuši novākt ražu. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara pilsētiņā izveidojusies liela maltiešu kopiena, kam vēlāk sekojuši imigranti no bijušajām Lielbritānijas kolonijām Āzijā, Ķīnas un arī Itālijas. Pilsētas apkārtnē ir arī vislielākais romu īpatsvars valstī, un visas šīs kopienas savulaik saskārušās ar savu daļu nepatikas.
Tomēr tagad vietējie senākās imigrantu kopienas jau pieņēmuši, un par peramajiem puikām kļuvuši austrumeiropieši. Vislabāk situāciju raksturo Visbīčas pilsētas klerks jeb izpilddirektors Ērbijs Murats, kurš pats pēc izcelsmes ir Kipras turks: «Mana ģimene uz Lielbritāniju pārcēlās 1956. gadā, kad man bija pieci gadi. Nemācēju runāt angliski, un varu godīgi pateikt, ka pirmie skolas gadi man bija murgs, jo mani regulāri piekāva. Interesantā lieta ir tāda, ka Ziemeļlondonā, kur dzīvojām, mani slengā sauca par grieķi - futbola klubu sacensības dēļ tur grieķus nemīlēja. Bet, kad tu guli zemē un kāds tev sper pa galvu, ir ļoti grūti pateikt - paga, paga, es taču neesmu grieķis, es esmu turks! Angļu valodu iemācījos ļoti ātri, bet nācās iemācīties arī ātri skriet, kāpt un slēpties. Tomēr tagad fokuss ir pārbīdījies uz austrumeiropiešiem. Interesants stāsts - nesen vietējā lielveikalā man pienāca klāt kāda kundze un teica - ak, paldies Dievam, beidzot dzirdu kādu runājam ar britu akcentu! Es viņai aizrādīju -jūs taču saprotat, ka es esmu ārzemnieks? Viņa atbild - tas nav svarīgi, jūs taču runājat angliski!»
Paaudžu konflikts
Dž. Fārmers gan nepatiku pret imigrantiem cenšas skaidrot nevis kā rasistisku motīvu raisītu, bet kā paaudžu konfliktu. Šis Anglijas reģions esot ļoti populāra vieta, kur mierīgi izdzīvot savus pensijas gadus, un daudzi, aizejot pensijā, pārdod savu māju Londonā un nopērk daudz lielāku un labāku mitekli Visbīčā vai tās apkārtnē. «Manā vēlēšanu apgabalā dzīvo vairāk 70 gadus veci iedzīvotāji nekā septiņus gadus veci bērni. Un te arī rodas konflikts - no Austrumeiropas pārsvarā ierodas jauni puiši bez ģimenēm, kuri grib ne tikai strādāt, bet arī izklaidēties. Un, protams, ja tu esi seniors, vai tu gribi, lai tev kaimiņos dzīvo jaunieši, kuri rīkos ballītes līdz pulksten diviem naktī? Bet tāpēc, ka šie jaunieši pārsvarā ir no Austrumeiropas, tiek vainoti austrumeiropieši, nevis jaunieši vispār. Es domāju, ja, piemēram, valdība pēkšņi izdomātu Visbīčā atvērt universitāti ar vietām 4000 studentiem, sūdzības būtu tādas pašas, ja ne vēl lielākas,» viņš prāto.