Cenu dinamika no Latvijas iedzīvotāju lēmumiem bija atkarīga tikai pirmskrīzes labajos gados, kad bankas cilvēkus dāsni nodrošināja ar finansējumu. Visos pārējos periodos dominējošā ietekme uz nekustamo īpašumu cenām bijusi un arī patlaban ir ārvalstu investīcijām. Ekonomiskās krīzes rezultātā mēs piedzīvojām pasaulē lielāko nekustamo īpašumu cenu kritumu. Nekur citur cenas nesamazinājās par 70 - 80%. Protams, Latvijas iedzīvotāji kļuvuši piesardzīgāki, vairāk izvēlas īrēt dzīvokļus un komercplatības, nevis pirkt, jo cilvēkiem nav pārliecības, ka šobrīd pastāvošā cena saglabāsies ilgtermiņā.
Pēdējos gados vērojamais cenu līdzsvars iestājies vien tāpēc, ka ārzemnieki 2011. gadā Latvijas nekustamā īpašuma tirgū ieguldījuši apmēram 300 miljonus eiro. Ja nekustamo īpašumu nozare būtu jābalsta tikai uz vietējo mājsaimniecību pirktspēju, tad katru gadu mēs fiksētu cenu kritumu un nekustamo īpašumu tirgus būtu sarucis vēl par 10%. Turklāt bankas ir turpinājušas savus portfeļus samazināt, un tiek pieļauts, ka no tirgus izņemti 200 miljoni. Ja nebūtu ārvalstu investīciju, tās aptuveni 50 tūkstoši mājsaimniecību, kas joprojām nespēj tik galā ar savām kredītsaistībām, nejustu tādu iecietību no baņķieru puses, kādu saņem šobrīd.
Arī nākotnē cenas nekustamo īpašumu tirgū noteiks ārvalstu investori. Bet ārvalstu investīcijām piemīt īpašība ļoti jūtīgi reaģēt uz politisko vidi, politiķu izteikumiem un rīcību. Tātad nekustamo īpašumu tirgus visvairāk atkarīgs no politiķiem, no tā, vai viņi gribēs, ka ārvalstu investīcijas Latvijā turpina ieplūst. Bet politiķu gribu mums, tirgus dalībniekiem, ļoti grūti prognozēt.
Kādu pieredzi nekustamo īpašumu jomā no ārvalstīm vajadzētu pārņemt Latvijas politiķiem?
Mūsu politiķiem būtu jādara viss iespējamais, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk ārvalstu investīciju un tās mūsu valstī noturētu. Diemžēl Latvijas politikā dominē ekstrēmisms, kas raksturīgs gan latviešu nacionāļiem, gan viņu radikālajiem oponentiem, un tas traucē tautsaimniecības attīstībai. Latvijas politiķiem būtu jāsaņem drosme un tautai jāatklāj, ka tieši ārvalstu investīcijas mūsu ekonomiku notur virs ūdens. Par nožēlu, spēcīgi sajūtamas politiķu bailes no ārvalstu investīciju ienākšanas. Latvijas vēstniecību personāls jūtas nedrošs, baidās atbalstīt investorus, jo uztraucas par nacionāļu izrēķināšanos, kas var atstāt negatīvu iespaidu uz turpmāko karjeru. Bet vajag ar taisnu muguru un drošu pārliecību investorus uzrunāt, aicinot braukt uz Latviju, veidot šeit biznesu, pirkt īpašumus.
Jūs runājat par bailēm no ārvalstu investoriem, kuri saistīti ar NVS valstīm?
Ne tikai. Valda bailes arī no Ķīnas investoriem, turklāt nacionālradikālisms vēršas pret ārvalstu investīcijām no jebkādām citām valstīm. Atceros nekustamo īpašumu nozares speciālistu diskusiju ar politiķiem pirms Saeimas vēlēšanām. Viens no maniem kolēģiem pavaicāja nacionāļu pārstāvim, kāds ir politiķa viedoklis par nekustamo īpašumu tirgu. Politiķis pateica, ka īpašumi tiks pārdoti tikai latviešiem. Kolēģis norādīja, ka daudzi īpašumi jau ilgu laiku pieder ārzemniekiem, bet politiķis atļāvās pateikt, ka ir pieļautas kļūdas, kuras jālabo. Nemitīgās runas, ka jāvēršas pret ārvalstu investīcijām Latvijā un ka jāpieņem likumi, kuri to ienākšanu ierobežos, protams, investoru piesaisti neveicina. No tā cieš visi Latvijas iedzīvotāji - lai tautsaimniecība attīstītos, bez naudas neiztikt. Investori gaida no politiķiem konsekvenci, kas parādītos normatīvajos dokumentos un politiķu lēmumos.
Bailes no ārvalstu investīcijām ir psiholoģiskas un sakņojas Latvijas 20. gadsimta vēsturē vai arī tomēr ir ekonomiska rakstura, pastāvot politiskai gribai neielaist mūsu valstī ārvalstu kapitālu?
Iemesli varētu būt vairāki. Viens no tiem - mūsu valstī ļoti viegli tikt ievēlētam par deputātu Saeimā. Pietiek pacelt nacionālo jautājumu vai latviešu valodas jautājumu un iegūsi 15 procentu vēlētāju atbalstu. Otrs iemesls - tie cilvēki, kuri 20 gadus bijuši pie varas šajā valstī, negrib zaudēt savu ietekmi. Būtiska apjoma ārvalstu investīcijas, kuras būtu ārpus viņu ietekmes un kontroles, kuru sadalīšanu nevarētu veikt pie varas pieradušajiem cilvēkiem paklausīgi ierēdņi, protams, rada zināmu diskomfortu.
Latvijas iedzīvotāji bieži norāda, ka kaut kas nav kārtībā ar situāciju zemes tirgū, jo daudzviet redzamas novārtā pamestas zemes platības. Kāds būtu risinājums?
Mani neuztrauc tas, vai zemes gabals ir Jāņa, Ivana vai Džona īpašumā. Toties mani uztrauc, vai pašvaldības pietiekami stingri pieprasa zemes apsaimniekošanu. Nav pareizi, ka pašvaldības aizvien tiek finansētas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Pašvaldības būtu jāfinansē no nekustamā īpašuma nodokļa.
Vai tādā gadījumā nebūtu jāmaina nekustamā īpašuma likme, lai pašvaldībām pietiktu finanšu resursu?
Disproporcija nekustamā īpašuma nodokļa jomā vērojama arī šobrīd. Daudzviet nodoklis jāsamazina, citviet - jāpaaugstina. Ja kāds politiskais spēks grozītu likumus, ieviešot to, ka pašvaldības tiek finansētas tikai no nekustamā īpašuma nodokļa, tad trīs līdz piecu gadu laikā tiktu novērsta pašreizējā situācija, kad gigantiski lauku īpašumi tiek izmantoti subsīdiju naudas nesaimnieciskai izlietošanai. Zemes īpašnieks samaksātu pašvaldības nekustamā īpašuma nodokli, lai pašvaldība pildītu savas funkcijas, savukārt pašvaldība varētu plānot savu attīstību. Tas mainītu pašvaldību darbības raksturu, un pašvaldību pārstāvji sāktu meklēt investorus, veidotu sadarbību ar uzņēmējiem.
Vai šobrīd Latvijas nekustamā īpašuma tirgū pieprasījums pārsniedz piedāvājumu?
Šāda Latvijas «vietējā tirgus» faktiski nav. Šobrīd notiek tas, kas daudziem šķiet kā sapnis, citiem - ļauns murgs, bet Latvija kļūst par miniatūru Londonu, kurā turīgi cilvēki no ārvalstīm iegādājas īpašumu atvaļinājumam, nebaltām dienām vai bērniem, lai viņiem būtu pieeja Eiropas izglītības sistēmai un dzīves kvalitātei.
Kurš šobrīd ir lielākais spēlētājs nekustamo īpašumu tirgū, vai Swedbank izveidotais uzņēmums Ektornet?
Mēs cienām visus tirgus spēlētājus un akceptējam kārtību, kas ļāvusi banķieriem kļūt par nekustamā īpašuma uzņēmējiem. Bet, manuprāt, politiķi pieļāva kļūdu, ļaujot bankām iesaistīties nekustamā īpašuma biznesā. Banķieru jau tā lielā ietekme izvērtusies vēl lielāka, jo, saprotams, ka banka, cilvēkam pērkot tās atsavināto īpašumu, piedāvā labākus nosacījumus, nekā pircējs var cerēt saņemt citā bankā.
Kādus kritērijus jūs izvirzītu, ja jums būtu jānopērk trīsistabu dzīvoklis, piemēram, Pārdaugavā?
Kritēriji katram cilvēkam jāveido individuāli, izvērtējot, ko prasa apstākļi un dzīves stils. Vairāk nekā 20 gadu strādājot nekustamo īpašumu biznesā, esmu novērojis, ka Latvijas iedzīvotāju mājokļu izvēles kritēriji ļoti mainījušies. Pirms 20 gadiem cilvēks pirka to, ko varēja dabūt. Pēc tam pirka to, ko par savu naudu varēja atļauties. Treknajos gados pirka īpašumu par maksimālo summu, ko banka kā kredītu bija gatava piešķirt. Mūsu sabiedrība pieļāvusi visas iespējamās kļūdas, ko vien varēja pieļaut. Daudzi gan tagad no šīm kļūdām mācījušies, bet ne visi. Lai nekļūdītos, protams, jāizvērtē sava maksātspēja, vajadzētu noskaidrot, cik liels ir nekustamā īpašuma nodokļa maksājums, kā tas varētu mainīties un kā finansiālo situāciju varētu ietekmēt politiķu pieļāvums, ka nodokļus no algām nākotnē varētu pārlikt uz īpašumu. Tāpat jānoskaidro tas, kā varētu mainīties dzīvokļa komunālie maksājumi, jāizpēta, kas atrodas nekustamajam īpašumam kaimiņos, un būtu vērts iepazīties ar teritorijas attīstības plānu, lai uzzinātu, kā varētu mainīties vide.
Savulaik Rīgas domes pārstāve Maija Rubīna teica, ka pēc gadiem 20-30 padomju laikā celtās dzīvojamās mājas sabruks. Vai māju iespējamais īslaicīgums atstāj ietekmi uz mājokļu tirgu un cenām?
Neesmu pamanījis, ka šim paziņojumam būtu kāda ietekme uz cenām vai tirgu. To, ka laiku pa laikam kāds draud, ka padomju laikā būvētās dzīvojamās mājas drīz sabruks, cilvēki pieraduši dzirdēt un uz vārdiem vien īpaši nereaģē.
Kā veicas Latio meitasuzņēmumam Metrum, kas darbojas kartogrāfijas jomā ārpus Latvijas?
Turpinām kartogrāfijas projektus gan Kanāriju salās, gan Āfrikā. Šobrīd strādājam arī Kazahstānā. Uzskatu, ka eksportēt mūsu pakalpojumus un iegūt ārvalstu darba pieredzi ir unikāla iespēja. Turklāt mēs iegūstam zināšanas par to, kā ārvalstīs politiķi izturas pret nekustamo īpašumu jomu.