Situācija (bez ironijas) ir ļoti nepatīkama. Ministriju pieprasījumi papildu finansējumam savām nozarēm nākamā gada budžetā jau pašlaik lēšami 400 miljonu latu apmērā, savukārt Finanšu ministrija (FM) prognozē, ka papildus pārdalāmā summa nepārsniegs 50-60 miljonus. Pat ja pieņem, ka daļa no ministriju prasībām formulētas pēc vecā labā principa - «ja vajag miljonu, prasi divus un tad kaulējies» -, ir skaidrs, ka liela daļa no prasītā ir adekvātas vajadzības. Kuras nav iespējams apmierināt. Plus - 2014. gads ir Saeimas vēlēšanu gads. «Izcila» kombinācija. Nav brīnums, ka FM Smilšu ielā jau gatavojas «dramatiskām» cīņām.
Sliktākais, ko ministrs Vilks varētu izdarīt, būtu atsaukties uz nepieciešamību būt taupīgiem eiro ieviešanas kontekstā. Jau tā, maigi izsakoties, pretrunīgi vērtētā Latvijas iestāšanās eiro zonā, tikai iegūs papildu pretargumentus. Pat ja tie neko nemainīs no iestāšanās grafika viedokļa, eiro kā iegansts sabiedrības lielas daļas acīs vienkārši ir kaitinošs un nesaprotams. Pareizāk būtu skaidrot, ka budžeta deficīts nav abstrakts vārdu savienojums, ka tā ir aizņemšanās, par kuru jāmaksā procenti. Citiem vārdiem sakot, lai cik «sausi» un atsvešināti šie jautājumi izklausās, ministram jāmāk paskaidrot - ja mēs aizņemamies, lai kaut ko finansētu, un pēc tam maksājam procentus, tad, prasti sakot, tas ir cik garš, tik plats. Var iedot nozarei x latus šodien, bet nepieciešamība maksāt procentus mazinās iespēju šai nozarei kāpināt finansējumu rīt.
Ministram jāspēj arī saprotami izskaidrot, ka tas, ka pašlaik Latvija aizņemas salīdzinoši lēti, nav akmenī iecirsts - jau Eiropas līdzšinējā pieredze rāda, ka naudas cena dalībvalstīm var būtiski atšķirties, un mūsu ekonomika nav nedz tik liels kuģis, nedz ar tik neapstrīdamu potenciālu, lai naudas aizdevēji relaksēti reaģētu uz vēlmi Latvijas parādu būtiski palielināt. Mēs nevaram prognozēt, kāda procentlikme būs jāmaksā, ja tirgiem vaļīgāka budžeta politika radīs bažas.
Valdībai arī jāspēj formulēt vēstījums, kas vienkāršoti skanētu tā: mēs nevaram apmierināt visas - daudzos gadījumos arī pamatotās - prasības, lai dzīve kļūtu labāka, bet mēs vismaz gādāsim, lai situācija nepasliktinātos. Tas nozīmē aktīvāku valsts vēršanos pret nepamatotiem dzīves sadārdzinājumiem.
Varbūt valdība varētu mēģināt palielināt sadalāmo summu, pārdodot savus aktīvus (piemēram, Lattelecom). Jā, mēs pašlaik nedabūsim iespējami labāko cenu, jā, tas skaitās nepareizi - ar vienreizējiem darījumiem lāpīt vajadzības, kas būs arī turpmāk, tomēr situācija, šķiet, neļauj būt izvēlīgiem. Nav runa par kaut kādu izpārdošanu - to, ko privatizēt nedrīkst, nedrīkst. Ja valstij piederošo kapitāldaļu vērtība ir apmēram 2 miljardi latu, vai nevar iegūt 100 miljonus, neiztirgojot nākotnē nepieciešamo...
Svarīgi arī, lai diskusijas, strīdi par šādiem jautājumiem notiktu ne tikai starp partijām, kur tie parasti izvēršas par nekonstruktīviem apvainojumiem, žonglēšanu ar skaitļiem un puspatiesībām. Varas atzaru rīcība var likties nepareiza, bet vēl sliktāk, ja tā ir vienkārši nesaprotama, jo tiek monotoni skaidrota «no kanceles».