Draudīgākie konkurenti, protams, ir lielais trijnieks - ārzemnieki - Statoil, Neste Latvija, Lukoil Baltija R, jo spēj piedāvāt ļoti izdevīgus sadarbības nosacījumus lielākajiem transporta uzņēmumiem un citiem juridiskajiem klientiem, piemēram, ilgākus apmaksas termiņus, turklāt ir izveidojuši ļoti plašu degvielas uzpildes staciju tīklu visā valstī.
Piemēram, kāds Madonas uzņēmums var gadiem pirkt degvielu pie novadnieka - vietējā Latvijas degvielas tirgotāja -, bet tad šis uzņēmums attīstās un izvērš savu darbību, teiksim, Tukumā. Tur Madonas degvielas tirgotājam nav benzīntanka, un uzņēmums pāriet pie Statoil, Lukoil vai Neste, bet pie vietējā degvielas tirgotāja vairs neatgriežas. Šādā veidā daudzi vietējie Latvijas degvielas tirgotāji klientus un savas pozīcijas tirgū pazaudē.
Nevaru sūdzēties, ka mums būtu mazs degvielas uzpildes staciju tīkls, bet tomēr visās pilsētās mūsu degvielas uzpildes staciju nav, jo, lai uzbūvētu degvielas uzpildes staciju, vajadzīgi lieli ieguldījumi. Konkurējot ar ārvalstu kompānijām, mēs varam spēlēt vienīgi uz mūsu pircēju uz nacionālajām jūtām.
Būtisks kritērijs, kas piesaista autobraucējus kādai konkrētai degvielas uzpildes stacijai, protams, ir izdevīga cena un nepieciešamo preču klāsts. Bet arī vide un laipna apkalpošana ir ļoti svarīga. Ļoti!
Daudzi autobraucēji ievērojuši, ka, paaugstinot un arī pazeminot cenas, degvielas tirgotāji seko cits citam. Turklāt Konkurences padome šobrīd pēta, vai degvielas tirgotāju vidū neapstāv aizliegta vienošanās. Degvielas cenas tiek saskaņotas?
Konkurences padome strādā tā, kā tai ir jāstrādā. Tautai vienmēr vajag kādu vainīgo, bet es domāju, ka par cenām nevienojas. Tas, ka ir pieļauta iespēja dažām firmām iegūt pārāk lielu tirgus daļu, ir cits jautājums. Atceros, ka Konkurences padome uz Latviju bija uzaicinājusi Vācijas ekspertus, kuri teica, ja kādam uzņēmumam ir 40% no tirgus, tad jau jāuzmanās, jo tas var situāciju tirgū ļoti iespaidot.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts Dienai atzina, ka Statoil, Neste Latvija, Lukoil Baltija R kopā aizņem vairāk nekā divas trešdaļas tirgus. Kā, jūsuprāt, valsts institūcijām būtu jāregulē tas, cik lielu vietu tirgū iekaro kāds uzņēmums?
Valsts institūcijas nevar to regulēt. Konkurences padome vienīgi varētu neatļaut veidot franšīzes. Statoil nemaz nevajag būvēt degvielas uzpildes staciju, ja var izveidot sadarbību uz franšīzes pamata un tā paplašināt savu degvielas tirgus daļu. Man pašam savulaik Alūksnē bija franšīze ar Statoil, bet sadarbību pārtraucām.
Bet mēs redzam, ka drīz pēc tam, kad degvielas cenas paaugstina Statoil, tās paaugstina arī citi degvielas tirgotāji. Ar ko tas saistīts?
Tas ir saistīts ar naftas produktu cenu pasaulē, ar pasaulē notiekošajiem procesiem.
Šajā vasarā degvielas cenas Latvijā svārstījās, bet Tuvajos Austrumos nekas ārkārtējs nenotika.
Jāņem vērā, ka mēs ne jau naftu lejam savās automašīnās, bet naftas produktus. Tāpēc cenu ietekmē arī situācija pārstrādes industrijā. Mēs iepērkam degvielu pārsvarā no Mažeiķiem, kā arī no Nestes, no Lukoil. Bet es pat mēneša sākumā nezinu, kāda līdz mēneša beigām būs cenu svārstīšanās.
Vērojams, ka Statoil degvielas cenas ir augstākas nekā Virši-A cenas. Kāds tam iemesls?
Jāatzīst, mēs arī neesam lēta kompānija. Statoil cenas ir augstākas privātpersonām, kas iebrauc degvielas uzpildes stacijās pēc benzīna vai dīzeļdegvielas, taču Statoil dod ievērojamas atlaides juridiskajiem klientiem. Tā kā viennozīmīgi apgalvot, ka Statoil ir visaugstākās cenas, es nemaz neuzņemtos.
Vai citus mazos degvielas tirgotājus uzskatāt par sabiedrotajiem vai tomēr konkurentiem?
Mazajiem degvielas tirgotājiem visiem kopā ir 25-30% tirgus, un viņi visi savstarpēji konkurē - diemžēl. Es teiktu, ka Latvijā degvielas uzpildes staciju ir pat pārāk daudz. Latvijas iedzīvotājiem laikam ir gēnos ierakstīts tas, ka grūti apvienoties, kopīgi cīnīties par pastāvēšanu, tā vietā notiek savstarpēja konkurēšana. Būtu jābūt vienai nozares organizācijai, kas pārstāvētu nozares uzņēmēju intereses, bet jāatzīst, ka uzņēmēju skatījumi mēdz būt atšķirīgi, tāpēc vienoties nav tik vienkārši.
Sabiedrībā valda priekšstats, ka degvielas mazumtirdzniecības bizness ir ļoti pelnošs. Kad dzirdu šādu apgalvojumu, tas manī izsauc smīnu, jo degvielas tirdzniecībā ir ļoti zema rentabilitāte - apmēram 1%, varbūt mazliet vairāk, bet mazāk par 1,5%.
Bet kur slēpjas problēma, kāpēc nevar paaugstināt rentabilitāti?
Senāk, kad man jautāja, kā ar bandītiem, kā ar reketu, es teicu, ka valsts ir vislielākais reketieris, jo noteikumi, kas jāievēro, pārbaudes, kas tiek veiktas, uzņēmējdarbības attīstībai bieži traucē. Tas gan neattiecas tikai uz degvielas tirdzniecības nozari. Pirms kāda laika varēja novērot, kā Valsts ieņēmumu dienests burtiski nīcināja ārā mazos uzņēmējus, it īpaši Latgalē, - pārkāpums, soda nauda, pārkāpums, soda nauda. Mazie uzņēmēji samaksāja soda naudu, finanšu trūkuma dēļ bija spiesti savu uzņēmējdarbību izbeigt un aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Saprotams, viņi Latvijā neatgriezīsies, jo piedzīvojuši neatbalstošu attieksmi no valsts institūcijām, turklāt ārzemēs daudzi nopelna labāk, nekā var nopelnīt mūsu valstī.
Tātad Valsts ieņēmumu dienestam būtu jābūt iecietīgākam, jāvērtē situācija pēc likuma gara, nevis burta?
Jā, tā gan. Lai gan, protams, negribu vispārināt, gadījumi mēdz būt dažādi, cilvēki - atšķirīgi. Reizēm varbūt bez sankcijām nevar. Bet nenoliedzami mūsu valstī pārspīlē ar dažādu noteikumu ieviešanu un to izpildes pieprasīšanu.
Piemēram, no 2014. gada pēc noteikumiem degvielas uzpildes stacijas kompleksā jābūt ieklātai plēvei, lai novērstu iespējamos riskus videi. Latvija jau ir pieņēmusi šādus nosacījumus, bet, ja tos neatcels, tad tas ir nāves spriedums daudzām mazajām, ilggadējām lauku degvielas uzpildes stacijām.
Drīzumā mēs piedzīvosim to, ka laukos degvielas uzpildes stacijas izzudīs. Saistībā ar ekonomisko krīzi laukos nopirktais degvielas apjoms nepazeminājās, bet pazeminājās pilsētās un autoceļu malās, turpretim patlaban tieši laukos samazinās degvielas uzpildes staciju skaits.
Ļoti daudzas lauku degvielas uzpildes stacijas šobrīd ir uz izdzīvošanas robežas. Un, ja degvielas uzpildes stacijās alkoholu aizliegs tirgot, kā to Apiņa kungs visiem spēkiem cenšas panākt, tad apgrozījums vēl saruks, jo, kā degvielas tirgotāji joko, laukos labākais klients ir pircējs, kas pērk lielo, divlitrīgo alu.
Tātad degvielas uzpildes stacija vairāk pelna ar veikala preču apgrozījumu nekā ar degvielas tirdzniecību?
Laukos noteikti.
Pirms dažiem gadiem, attīstot sava uzņēmuma darbību Latgalē, norādījāt, ka liela problēma tur ir degvielas kontrabanda. Vai tas joprojām tā ir?
Šobrīd Latgalē degvielas kontrabandas problēma vairs nav tik jūtama. Bet attiecībā uz nelegālās degvielas ienākšanu visā Latvijā nesakārtots jautājums ir par smagajām kravas automašīnām, kas kursē no Krievijas uz Rīgu, Liepāju vai citu apdzīvotu vietu Latvijā un pēc tam atkal uz Krieviju. Tātad smagajai automašīnai ir divas bākas, katra pa 700 litriem, lai no robežas aizbrauktu, piemēram, līdz Rīgai, vajag daudz mazāku degvielas daudzumu par 1400 litriem. Zinu, ka Polijā var iebraukt tikai ar aptuveni 200-300 litriem degvielas bākā, nenosaukšu precīzu skaitli, bet zinu droši, ka uz Polijas robežas kravas automašīnu pārbaude tiek veikta. Ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā vajadzētu līdzīgus noteikumus, bet domāju, ka Latvija, Lietuva, Igaunija diemžēl nespēs par to vienoties.
Latvijā tā būtu Satiksmes un Finanšu ministrijas kopīga kompetence - pieņemt šādus noteikumus?
Jā, bet, kā jau teicu, svarīgi, lai visas trīs Baltijas valstis rīkotos vienoti. Ja Baltijas valstu vidū Latvija būs vienīgā, kas pieņems šādus noteikumus, tad iznīcinās savus autopārvadātājus.
Esat stāstījis atbildīgajām amatpersonām, ka nepieciešamas minētās izmaiņas likumos?
Jā, sarunās, bet pagaidām rezultāta nav.
Teicāt, ka Latvijā ir daudz degvielas uzpildes staciju, bet, piemēram, braucot uz Valmieru pa tā dēvēto Pleskavas šoseju, ir posmi, kuros vispār nav degvielas uzpildes staciju.
Bet automašīnai ir vismaz 40 litru bāka. Tātad bez degvielas uzpildes stacijām var iztikt. Galvenā problēma, kāpēc tur nav degvielas uzpildes staciju, ir nelielais iedzīvotāju skaits. Tūrisma sezona mums ir tikai 3-4 mēneši gadā, tāpēc uz ceļotāju pirktspēju vien nevar paļauties.
Iepriekš esat paudis apgalvojumu, ka vietējie degvielas tirgotāji tiek izstumti no pašvaldību un vietējo komunālo uzņēmumu, skolu, policijas iestāžu konkursiem, jo nevar piedāvāt pietiekami plašu degvielas uzpildes staciju tīklu. Vai tā ir problēma patlaban?
Domāju, tā bijusi un ir problēma. Kad man pašam bija Statoil franšīze Alūksnē, tad varēju priecāties, ka nolikumā bija tādas lietas ietvertas, ka uzvarēja mans Statoil-Virši-A.
Vai redzat biodegvielai perspektīvas?
Savulaik biju viens no biodegvielas pretiniekiem, joprojām uzskatu, ka nedrīkst sākt biznesu, paredzot, ka bizness nesīs pelņu tikai tad, ja būs valsts dotācijas. Tur ir tā problēma.
Kā Latvijas iestāšanās eirozonā ietekmēs jūsu uzņēmējdarbību?
Nopietni jāapsver, vai mums vajag pievienoties eirozonai, jo par eirozonas nākotni šobrīd ir daudz neskaidrību. Bet biznesa attīstībai vajag skaidrus spēles noteikumus, lai uzņēmēji zinātu, kā jāspēlē. Nenoliedzami šobrīd valūtas konvertācija rada zaudējumus, kas varētu nebūt, Latvijā ieviešot eiro. Tiesa gan, šie zaudējumi ir nelieli.
Vai tuvākajā laikā degvielas cenas kāps vai arī kritīsies?
Prognozēju, ka degviela kļūs dārgāka.